Tā vietā federācija kā prioritāti pieņem lēmumu – apmaksāt valdes locekļu darbu. Kas pats par sevi nav nepareizi, taču – neviens no viņiem nedara tik, lai ik mēnesi saņemtu vairāk nekā tūkstoti eiro. Tam gadā esam gatavi tērēt 200 tūkstošus, bet tajā pašā laikā visas jaunatnes akadēmijas strādā bez pilna laika fizioterapeitiem, masieriem, atbilstošas kvalifikācijas fiziskās sagatavotības treneriem. Jaunatnes treneri, kas strādā ar potenciāli labākajiem mūsu nākotnes spēlētājiem, tūkstoti nesaņem. Valdes locekļi – tie gan... Manuprāt, tās ir pilnīgi greizas prioritātes un absolūti ačgārna sistēma. Bet tie, kas šodien pieņem lēmumus, nav gatavi neko mainīt – jo tas prasītu pašiem iziet no komforta zonas. Prasītu pārtraukt veģetēt un saņemt naudu par savu statusu vien, bet reāli sākt strādāt, meklēt risinājumus un saņemt par padarīto darbu. Kāpēc gan, ja šobrīd ir ērti un labi! Alga kontā, un arī par zaudējumu Maltai neviens neko neprasa. Jo vainīgi taču citi...
Taču es uzskatu, ka vainīgi esam mēs paši. Mēs paši neesam pildījuši mājasdarbus, un jau ļoti sen – sistemātiski, gadiem ilgi. Baidījušies atzīties un pateikt, ka mums trūkst zināšanu. Ka esam vāji un mums vajag palīdzību. Un tas, ko esam uzbūvējuši šobrīd, ir Sūnu ciems – kura iemītnieki aizvien turpina dzīvot ilūzijās, ka visu zinām, protam, un mūsu vieta ir elitē. Nē, mēs esam province!
