Otrais, taču noteikti ne mazāk svarīgais, ir autoru komanda. Bites, kas šajā stropā nesīs medu. Jo, kā smejies, smukā konfekšu papīriņā jau var ietīt visu ko, taču brīdī, kad tā lieta tiks likta uz zoba... Lasītāju nepiemānīsi. Pārfrāzējot – tas, ka jūs uz sava piemājas šķūnīša durvīm uzskrāpēsiet burtus NASA, nenozīmēs, ka tur stāvošā ķerra jūs tāpēc uzvedīs kosmosā. Spēks nav formā, spēks nav nosaukumā – tie nepiešķir burvju spējas. Žurnālistikā spēks ir cilvēkos, kas rada saturu! Galu galā to, ka visu izšķir "kadri", jau labi sen secināja "tautu tēvs" Josifs Visarionovičs... Tāpēc atrotīšu piedurknes, lai pulcētu šeit gan tos jau pazīstamos autorus, par kuru profesionalitāti esmu pārliecinājies, nostrādājot kopā vairāku gadu garumā, gan noteikti arī tos, kuru debija šajā profesijā nav atstājusi vienaldzīgu pēdējā laikā.
Digitāla sporta žurnāla ideja dzima vēl pērnā gada nogalē. Kopš tā laika domubiedru lokā tā pacietīgi slīpēta un ēvelēta, un, ja ne globālais īssavienojums, mēs šo dialogu ar jums zem MVP jumta būtu uzsākuši jau pirms mēnešiem trim. Tomēr, tāpat kā citiem, arī mums šis pavērsiens lika koriģēt gan gaitu, gan trajektoriju, saglabājot zināmu piesardzību arī šobrīd. Katrā ziņā vēl nav sajūtas, ka nu jau droši var šaut salūtu un laistīties ar šampanieti. Tāpēc mēs vienkārši sāksim strādāt, rakstīsim par to, kas mums pašiem šķiet būtiski, saistoši un noderīgi, un gaidīsim jūsu vērtējumu. Lai gan daudziem no jums, visticamāk, jau ir izveidojies savs viedoklis vai vismaz priekšstats par lielāko daļu autoru, kuru darbus no šodienas iespējams lasīt MVP, un līdz ar to ir nojaušamas arī aprises, pa kādu ceļu šis digitālais izdevums soļos, ieskapēt kaķi maisā nemēģināsim – ikvienam lasītājam pirmās divas nedēļas viss MVP saturs būs pieejams par simbolisku samaksu – vienu eirocentu. Ja patiks un būs noskaņojums turpināt lasīt un atbalstīt to, ko darām, – turpināsim kopā!
Traks, traks laiks. Mazliet banāli jau skan, bet – tāpēc jo interesantāks. Šie teju četri mēneši nozīmējuši restartu sporta videi arī Latvijā – tas bijis laiks, kas pārbauda prasmes sagrupēties, orientēties jaunās situācijās, reaģēt un vienlaikus nezaudēt godaprātu. Bija interesanti no malas pavērot, kādu peldēšanas stilu, neplānoti iemests šādās kalnu upes krācēs, izvēlas jaunais basketbola prezidents, kā visu savu biroju bezdarbniekos bez vilcināšanās nosūta hokejs, bet futbols "pārziemo" vispār bez prezidenta – ar kašķiem un kratīšanām. Bija, kas elsa, pūta un sūdzējās, bija, kas vienkārši klusēja. Taču bija arī tādi, kas, tieši pretēji, pārslēdza ātrumu un mina grīdā. Man viņi atsauca atmiņā jauko fabulu, ko Kristofera Volkena atveidotais varonis mēdza atkārtot filmā "Noķer mani, ja vari", proti – par divām pelītēm, kas ievēlās krējuma ķērnē. Viena ātri vien padevās un aizgāja lejup, bet otra spirinājās tik ilgi, kamēr sakūla krējumu sviestā un izrāpās laukā. Šis laiks noteikti ir radījis daudz jaunu, interesantu sporta stāstu, ko mēģināt notvert un pastāstīt, vienlaikus meklējot atbildes arī uz lielo jautājumu: vai sports pēc tā visa vēl kādreiz būs tāds kā agrāk?
Restarts tas ir arī man pašam. Turklāt pamatīgs. Taču būtiskākais jau nav mainījies. Šī joprojām ir mūsu spēle. Spēlēsim kopā?
.
.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Abonē un lasi vairāk:
