Nu jau pavisam drīz sāksies Pekinas olimpisko spēļu jampadracis, un Latvijā atkal turēs īkšķus par mūsu labākajiem ziemas sportistiem. Daži no tiem pat cīnīsies par spožajām godalgām, un tā nu pie mums iegājies, ka tieši cēlmetāla plācenis vienalga kurā sporta veidā ir galvenā mēraukla Latvijas sporta saimniecības četrgades darbam. Kad viņnedēļ parēķināju Siguldas kamaniņu un bobsleja trases izmaksas un ieņēmumus, sociālajos tīklos sacēlās šai ziemai raksturīga vētra. Aizberiet Daugavu, izcērtiet mežus, bet Siguldas trasi atstājiet mierā – jo kā gan citādi mēs izpogāsim lielvalstis? Bet tas acīmredzot nepieciešams pašvērtējuma latiņas celšanai.
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Sāksim ar to, ka ne jau pati trase ir kāds rijīgs Gaujas senlejā mītošs briesmonis. Medaļas jau gadiem ilgi pieprasa valsts sporta politika, kas jau vairāk nekā trīsdesmit gadus nespēj atbrīvoties no bijušās lielvalsts ambīcijām. Vai valstij ar nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju ir saprātīgi par vienīgo mērvienību sportā virzīt medaļas? Sacensties ar pasaules lielvalstīm ikvienā sporta veidā, kur vien rodas šāda iespēja. Par katru cenu. Par jebkuru cenu. Un šī cena patiešām nav zema.
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.
Comment Form
Placement code for key square6 not found.
Placement code for key square7 not found.
Loading...
Paldies, ka atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku! Tavs abonements jau ir aktīvs.
Abonēšanas kods nav derīgs.
Atvainojiet!
Radusies tehniska kļūme.
Apmaksa izvēlētajā veidā pašlaik nav pieejama. Mēģiniet, lūdzu, vēlāk! Atvainojamies par sagādātajām neērtībām!
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.
