Pirms pāris mēnēsiem intervijā MVP Latvijas un Lietuvas basketbola saimniecību salīdzināja Uvis Helmanis: "To lietu, par ko apskaust, nav tik daudz, kā varbūt šķiet. Viens gan, un tas nav nekāds noslēpums – tas daudzums, kas tur nodarbojas ar bērnu un jauniešu basketbolu, ir fenomenāls. Kamēr mēs te filozofējam par prioritārajiem sporta veidiem, Lietuvā tas gadu desmitiem ir viens un nemainīgs, un rezultāts nav licis vilties."

Tikmēr priekškaru uz situāciju Latvijā ap to pašu laiku citā MVP rakstā pavēra Liepājas Sporta spēļu skolas basketbola treneris Arvis Steckis. "Futbolā un hokejā grupas tiek komplektētas jau bērnudārza vecumā, bet groza bumbai paliek tie, kurus vecāki jau sākotnēji gēnu vai fizisko parametru dēļ rezervējuši basketbolam. Liepājā no pirmklasniekiem futbolā ir vairāk nekā simts audzēkņu, hokejā 40-60, bet florbolā 20-30... Un, tad ierodas Viņas Majestāte Basketbols. Tur vairs nav ko ņemt."

Kāpēc šāda proporcija? Dzimstība Latvijā saglabājas zema, tāpēc bērnu nav daudz un katrs sporta veids cīņu par potenciālo audzēkni sāk jau agrā vecumā. Basketbols šajā cīņā zaudē uzreiz vairākiem konkurentiem, jo pārsvarā dzīvo uz pašvaldību finansētām sporta skolām, kurām jāievēro Ministru Kabineta noteikumi Nr. 508. Tie nosaka kārtību, kādā valsts finansē profesionālās ievirzes sporta izglītības programmas, un tajos ir atrunāti kritēriji bērnu grupu komplektēšanai, nosakot arī minimālo vecumu.

Vispirms basketbols piekāpjas agrīnās specializācijas sporta veidiem, kas saistīti ar sensitīvā perioda (5-7 gadi) izmantošanu bērna lokanībai – mākslas vingrošanai, sporta vingrošanai un daiļslidošanai. Taču būtiskāks ir zaudējums tiešajiem konkurentiem, īpaši futbolam, kurā pašvaldību finansēto sporta skolu, sevišķi galvaspilsētā, ir mazāk nekā privāto klubu, uz kuriem Ministru Kabineta noteikumi neattiecas. Tas ļauj ar lozungu "vispārējā fiziskā sagatavotība ar futbola elementiem" piesaistīti bērnus jau no četru gadu vecuma.