Nez kāpēc dažiem šķiet, ka jau kopš bērna kājas audzināt bērnu profesionālajam sportam ir pieņemama izvēle. Diez vai šie paši cilvēki piekristu, ka ir normāli jau no piecu, sešu gadu vecuma audzināt jauno cilvēku par ārstu, juristu vai arhitektu? Jau pirmajās Ziemassvētku dāvanās zem eglītes pastumt skalpeli, likumu krājumu vai rasējamo dēli. Vienīgais attaisnojums varētu būt gadījums, ja šāda nodošanās sportam strādā kā sociālais lifts. Taču Latvijā, kur bērnu un jauniešu sports galvenokārt balstās uz vecāku kabatām, šādi piemēri sastopami reti.

Līdz zināmam vecumam sports nedrīkst būt prioritāte. Tas ir vērtīgs hobijs, izklaide, taču ne potenciālās karjeras sākums. Žēl noskatīties uz sportistiem, kas neprot gramatiski pareizi rakstīt, nemāk izteikties, dzīvo bailēs par iespējamo neveiksmi. Bieži vien tās ir sekas spiedienam, ko jau bērnībā radījuši treneri, vai vēl skumjāk – vecāki. Arī pēc karjeras beigām ir neticami grūti pakārt botas uz nagliņas, pārslēgties uz citu ikdienas režīmu un atrast tajā sportam kaut cik līdzvērtīgus kairinājumus. Jo cilvēks jau bērnībā ir atdevis savu dvēseli. 

Nav pārsteigums, ka vienā brīdī atlētam rodas sajūta, ka viņš uz saviem pleciem nes smagu nastu un ziedojas sabiedrības labā, tādēļ viņu par visām varītēm ir jāatbalsta un jācenšas nekritizēt, lai tikai neaizvainotu šī krustu nesošā cilvēka jūtīgo dvēseli.