Šodien Latvijā ir lielā futbola diena – ar spēli pret Melnkalni cīņas Pasaules kausa kvalifikācijas ciklā uzsāk nacionālā valstsvienība. Diemžēl jau daudzus gadus šādās dienās svētku sajūta ir tikai pašiem uzticamākajiem Latvijas futbola patriotiem, bet krietni vairāk to sagaida ar smīnu. Teju 15 gadus pavadot Latvijā, taču ikdienā darbojoties starptautiskajā futbolā, man ir nostiprinājies savs redzējums par to, kā šo neloģisko situāciju var mainīt.
Tomēr izlases attīstība nepiepildīja toreizējās cerības. Valstsvienība nespēja kvalificēties nedz sekojošajam pasaules čempionātam Vācijā, nedz kādam no nākamajiem lielajiem turnīriem. Tajā dekādē gan Latvija vēl vienu reizi iespraucās FIFA ranga piecdesmitniekā (2009. gadā), taču nākamajos gados bija vērojama tikai lejupslīde. Šobrīd Latvijas izlase ieņem bēdīgo 132. vietu pasaulē – aiz abiem Baltijas kaimiņiem Igaunijas un Lietuvas, kā arī tādiem futbola "milžiem" kā Nikaragva un Turkmenistāna. Un sliktākais ir tas, ka cerību uz drīzu uzlabojumu tikpat kā nav. 2017. gada kongresā LFF vadība prezentēja stratēģisko koncepciju, kurā kā mērķis tika nosaukta kvalificēšanās 2024. gada Eiropas čempionātam Vācijā. Latvijā patlaban droši vien ir vairāk cilvēku, kuri drīzāk tic tūlītējām pandēmijas beigām, nevis reālai iespējai kvalificēties nosauktajam turnīram...
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Abonē un lasi vairāk:
