Viena no izlases un arī federācijas mērauklām noteikti ir attiecības ar Oskaru Bārtuli. Spēlētāju, kurš it kā gribēja iegūt Krievijas pilsonību, to neieguva un tad vēlreiz pieklauvēja pie izlases durvīm, kas viņam laipni tika atvērtas. Savādi, jo 2019. gada februārī "Latvijas Avīzei" Koziols pauda šāda nostāju: "Kamēr esmu federācijā un no manis atkarīgi lēmumi, tikmēr ar tādu rīcību neviens cilvēks Latvijas hokeja izlasē netiks aicināts. Mums pagājušajā nedēļā bija vārdu apmaiņa, un es viņam pateicu: "Pieej pie spoguļa un paskaties, tur ir atbildes uz visiem taviem jautājumiem." Viņš taču pats rakstīja iesniegumu, ka negrib spēlēt Latvijas izlasē. Ir lietas, ar kurām nespēlējas, un viena no tām ir pilsonība. Neko nenosodu – Oskars to darīja, lai nopelnītu naudu. Bet ar to vienas durvis ir aiztaisītas uz visiem laikiem."

"Visi laiki" ilga tieši gadu. Kāpēc tas tā notika? Oficiālā versija: Bārtulis pats nācis un atvainojies, iebildumu nevienam nebija: nedz spēlētājiem (kuru vidū Oskars ir viens no kolektīva līderiem), nedz treneriem (kam prasmīgs aizsargs noderēs), nedz arī nesen vēl tik kategoriskajam Koziolam, kurš krupi norijis bez publiskas viebšanās.

Oskars Bārtulis nav tik melns, kā reizēm tiek mālēts. Vienīgais aktīvais spēlētājs, kuram ir sava hokeja skola. Nav bijis malā stāvētājs hokeja attīstīšanā Latvijā, organizējot dažādas nometnes, inventāra iegādi bērniem. Vairākās epizodēs bez skubināšanas sniedzis finansiālu atbalstu tiem, kam tas nepieciešams, tajā skaitā apmaksājis operācijas izdevumus vienam no saviem bijušajiem treneriem. Šīs epizodes stāstā par Oskaru Bārtuli nedrīkst ignorēt vai aizmirst. Tomēr viņš radījis bīstamu precedentu.

Vēl viena epizode, ko nevajadzētu aizmirst un kas kalpoja kā viens no argumentiem Bārtuļa demaršā no Latvijas izlases, bija 2016. gada izlases spēlētāju atklātā vēstule izlases kapteiņa Kaspara Daugaviņa vārdā. Spēlētāji toreiz solīja ziedot 40 000 eiro bērnu hokejam, par ko izpelnījās lielas digitālas ovācijas. Realitātē solījums netika izpildīts, un Bārtulis bija pirmais, kurš augstos toņos par to sāka runāt publiski.