Lai iedotu vairāk naudas bērniem, tā būs jāņem nost pieaugušajiem jeb t.s. augstu sasniegumu sportam. Tas būtu šķietami nepopulārs gājiens no politiskā reitinga viedokļa, jo satricinātu to sporta sabiedrības daļu, kam ir vislielākā fanu bāze. Proti, sportistus, par kuriem tīksminās desmitiem tūkstošu līdzjutēju. Lielākoties tie ir pilngadīgi cilvēki ar Latvijas pilsoņu pasēm jeb – vēlētāji.

Atliktu vien nedaudz pakratīt sistēmu, lai no tās izlidotu vesels bars. Galvenokārt – olimpiešu. Apdalītie savu neapmierinātību noteikti nepaturēs pie sevis, viņu līdzjutēji piebalsos un – bladāc! – politiskā karjera jau nostājusies uz tilta margām.

Taču, ja paskatās uz situāciju no citas puses, tie tomēr ir nesalīdzināmi elektorāta lielumi. Ja 40 000 tūkstošu sportojošo bērnu vecāki, kuri pavisam noteikti veido arī sporta auditorijas pamatmasu gan pie televīzijas ekrāniem, gan klātienē, saņemtu būtiskus atvieglojumus bērnu sporta apguves nodrošināšanā, vai tiešām viņus pārlieku uztrauktu, ka kādam profesionālam atlētam sašķobītos iztikšana? Ja vienā rokā ir ģimenes budžets, bet otrā – izklaide? Turklāt šiem 40 000 jauniešu ir ne tikai vecāki, bet arī vecvecāki, tantes un onkuļi, pieaugušie brālēni un māsīcas. Tātad simtiem tūkstošu balstiesīgu pilsoņu.