Saka, ka vēsturi raksta uzvarētāji. Es nedaudz pārfrāzētu – vēsturi raksta tie, kurus uzdod par uzvarētājiem. Andris Biedriņš Latvijā netiek pozicionēts kā veiksmes stāsts. Daļēji savas vainas, bet daļēji arī nelabvēlīgu apstākļu sakritību dēļ. Ja sākam rūpīgāk šķetināt viņa personības vilkmi Latvijas sportā, tad jāsecina, ka viņa devums nav pienācīgi novērtēts. Un to vajadzētu mainīt – kaut vai elementāra izlīguma vārdā.
Tas beidzās ar neveiksmīgu čempionātu, skandalozo izlases menedžera Edgara Buļa atskaiti un tai sekojošajām diskvalifikācijām. Lai arī Andris Biedriņš kā viens no režīma grēkāžiem tika no izlases diskvalificēts tikai nosacīti, viņš Latvijas izlases kreklu mugurā tā arī vairs neuzvilka, jo turpmākajiem uzaicinājumiem vairs neatsaucās.
Kuluāru leģenda vēsta, ka interese par spēlēšanu Latvijas izlasē Biedriņam kādā brīdī esot bijusi, bet viņš tikai vēlējies izrunāties ar tā laika LBS ģenerālsekretāru Edgaru Šnepu, kam otrais it kā neesot bijis gatavs. Daudzus gadus vēlāk šo pavaicāju pašam Šnepam.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Abonē un lasi vairāk:
