Nedēļas sākumā par sportu atbildīgā izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece publiskajā vidē skāra kādu vēsturiski absurdu tēmu – valsts naudas balvas jeb prēmijas par izciliem sasniegumiem sportā. Ja par to runā ministre, tad ir lielas cerības, ka prēmēšanas sistēma, kuras izpildījums līdz šim bijis tikpat baudāms kā iereibuša korista karaokes dziedājums, varētu piedzīvot radikālas pārmaiņas. Kas savukārt raisa jautājumu – kam un par kādiem sasniegumiem turpmāk naudu dot? Kā mērīsim izcilību?
Otrā grozā jāliek Latvijas Olimpiskās vienības sportisti, kam pārsvarā nākas smagi sisties un pierādīt sevi, lai iekļūtu LOV, bet no tā brīža gan – valsts viņiem neko nav parādā. Ja pielīdzinām šos sportistus valsts ierēdņiem, jo viņi ir valsts izstrādātas politikas izpildītāji, tad par labi padarītu darbu prēmijas nav nekas slikts – jo valsts pārvaldē tās maksā visiem. Jautājums paliek par apmēru un samērīgumu: gan pret citiem, mazāk priviliģētos grozus pārstāvošiem sportistiem, gan pret to naudas daudzumu, kas jau no valsts puses ieguldīts panākumu kaldināšanā.
Trešajā grozā liekami mazāk populāru neolimpisko disciplīnu sportisti, no kuriem tiešām valsts pa laikam atpērkas, jo pašu entuziastu ieguldījumi neatsver prēmiju apmērus. Jautājums – vai spiningošana no laivas pieder izciliem sasniegumiem sportā – ir tikpat objektīvi izsverams, kā tas, vai par īstu mūziku ir uzskatāma tikai tā, kas skan operā, vai arī šai kategorijai tomēr var pieskaitīt arī "Singapūras satīnu"?
Šajā brīdī iezīmējas divi radikāli atšķirīgi turpmākās rīcības (reformas) modeļi.
1) Drosmīgākais un asākais –
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
