"Ir taču arī valsts līdzfinansējums," kāds teiks. Ir, taču tās ir asakas uz tā fona, ko hokeja asinsritē iepludina privātais sektors. Tai skaitā haļļu celtniecībā, kuru noslogošanu uz saviem pleciem atkal iznes hokejistu vecāki. Viņi ved trenēties savas atvases un liela daļa tētu brīvos brīžos iet spēlēt paši, maksājot par t.s. dārgo ledu, lai halles bērnu grupām varētu piedāvāt lētāku. Šie paši cilvēki – hokejistu vecāki un viņu atvases – pēc tam pulcējas tribīnēs un pie ekrāniem, ļaujot hokeja dzīves priekšstāvjiem apmierināt sponsoru intereses. Sponsori reklāmas laukumu hokejā pērk apmaiņā pret to, ka tur viņu zīmolu redzēs vairāk acu pāru nekā citos sporta veidos.

Tā vietā, lai pie kādas ledus halles uzceltu vides objektu "Hokejista vecāks", Latvijas hokeja tikumi bieži vien aizvelk pretējā virzienā. Tā jau dārgi maksājošie vecāki tiek "slaukti" bezkaislīgi. Kā piemēru vairāki ilggadēji hokeja darboņi min shēmu, par kuru daudzi zina, bet publiski (pagaidām) neviens nerunā. Pašvaldībā X notiek bērnu turnīrs, komandu treneri liek vecākiem samest naudiņu, piemēram, ledus īrei. Vecāki arī samet, nezinot, ka pašvaldība X ledus izmaksas turnīra norisei jau ir nosegusi. Treneri pēc tam melno guvumu sadala ar turnīra organizatoriem. Tas pats vēlāk atkārtojas pašvaldībā Y, taču ledus vietā var būt citi mainīgie elementi – tiesnešu atalgojums, ēdināšanas izmaksas...

Tāpat populāri peļņas pasākumi ir dažādi ārzemju turnīri, kuri vecākiem tiek pamatoti kā vitāli nepieciešami hokejistu izaugsmei, bet realitātē bieži vien ir nekas vairāk kā treneru peļņas braucieni. Var jau, protams, arī atteikties, bet tas var atstāt iespaidu uz attiecīgā jaunieša turpmāko lomu komandā.

Daļas treneru finansiālajām ambīcijām kājas aug faktā, ka viņi paši nesenā pagātnē ir profesionāli spēlējuši hokeju un, pārejot trenera darbā, nav gatavi tik krasi nolaist atalgojuma latiņu. Kā anekdotes pa kuluāriem klejo stāsti ar jaunizcepto bērnu treneru finansiālajām prasībām.