Raimonds Rudzāts: Latvijas hokejs turas uz vecākiem, kurus 'slauc'

Hokejs Latvijā ir kas vairāk par sportu. Tas ir sociāls fenomens, kura ķīmisko savienojumu uztur tādi ingredienti kā tradīcijas, nauda, ambīcijas un... Panākumi? Nē, to Latvijas hokejā īsti nekad nav bijis, ja neņemam vērā kādas individuālas sekmes – kā, piemēram, Sanda Ozoliņa vārda iegravēšana Stenlija kausa pamatnē. Tāpēc Latvijas tautas patoloģiskā vēlme ar visām četrām mesties sporta veidā, kuru pasaulē nopietni piekopj vien padsmit valstīs un pat tad Latvija mīcās ap desmito vietu, nav dēvējama nekā citādi kā vien par fenomenu. Kuru uztur kāds cits Latvijas tautas antropoloģiskais fenomens. Hokejista vecāki.

Tā vietā, lai pie kādas ledus halles uzceltu vides objektu "Hokejista vecāks", Latvijas hokeja tikumi bieži vien aizvelk pretējā virzienā. Tā jau dārgi maksājošie vecāki tiek "slaukti" bezkaislīgi. Kā piemēru vairāki ilggadēji hokeja darboņi min shēmu, par kuru daudzi zina, bet publiski (pagaidām) neviens nerunā. Pašvaldībā X notiek bērnu turnīrs, komandu treneri liek vecākiem samest naudiņu, piemēram, ledus īrei. Vecāki arī samet, nezinot, ka pašvaldība X ledus izmaksas turnīra norisei jau ir nosegusi. Treneri pēc tam melno guvumu sadala ar turnīra organizatoriem. Tas pats vēlāk atkārtojas pašvaldībā Y, taču ledus vietā var būt citi mainīgie elementi – tiesnešu atalgojums, ēdināšanas izmaksas...

Tāpat populāri peļņas pasākumi ir dažādi ārzemju turnīri, kuri vecākiem tiek pamatoti kā vitāli nepieciešami hokejistu izaugsmei, bet realitātē bieži vien ir nekas vairāk kā treneru peļņas braucieni. Var jau, protams, arī atteikties, bet tas var atstāt iespaidu uz attiecīgā jaunieša turpmāko lomu komandā.

Daļas treneru finansiālajām ambīcijām kājas aug faktā, ka viņi paši nesenā pagātnē ir profesionāli spēlējuši hokeju un, pārejot trenera darbā, nav gatavi tik krasi nolaist atalgojuma latiņu. Kā anekdotes pa kuluāriem klejo stāsti ar jaunizcepto bērnu treneru finansiālajām prasībām.