Foto: Privātais arhīvs

Kaislības ap Saeimas deputāta Sanda Riekstiņa izteikumiem par paralimpisko sportu ir pielīdzināmas aisbergam. Tā redzamo daļu veidoja tā tautas masa, kas metās asi nosodīt valstsvīra neveikli noformulētos izteikumus. Neredzamā daļa – klusēja, jo uztvēra viņa vēstījuma būtību un sliecās tai piekrist. Aisbergs ir arī trāpīgākā asociācija, vērtējot valsts attieksmi pret pielāgoto sportu kopumā. Virs jūras līmeņa izlīdusī spice ir pietiekami saules apspīdēta, lai zem ūdens esošo realitāti publiskajā telpā nedzirdētu. Lielās valsts naudas balvas paralimpiešiem savā visdziļākajā būtībā ir atpirkšanās.

Pirmkārt, formulējums "parastie sportisti" tik tiešām ir klaji dumjš un diskriminējošs. Tikpat labi var teikt, ka viņa mīļie motokrosa braucēji arī nav "parastie sportisti", jo viņus uz priekšu velk ar degvielu darbināma tehnikas vienība. 

Otrkārt, Riekstiņam ir taisnība par konkurences faktoru. Sportistu panākumi ir pielīdzināti cits citam pēc formāta (sabrauc visi vienuviet reizi četros gados), nevis pēc būtības. 

Treškārt, cita dumjība ir ietverta idejā, ka t.s. "parastajiem sportistiem" (domāti olimpieši) būtu jāpaceļ prēmijas. Latvijā tās jau tā ir vienas no dāsnākajām visā pasaulē (ASV par zelta medaļu maksā četras reizes mazāku prēmiju), turklāt ir dziļā pretrunā ar jebkādu profesionālā sporta loģiku. Profesionālais sports ir tāda pati izklaides industrijas sastāvdaļa kā kino vai mūzika, kur katram sportistam pašam ar savu darbošanos ir jānopelna iztika. Ja mūziķa ierakstus nepērk un koncertus neapmeklē, tad viņš meklē citu profesiju. Savukārt, ja profesionāls sportists nolemj vagot neauglīgu tīrumu, kur nav pienācīgu balvu fondu un reklāmdevēju intereses, tad Latvijas valsts viņu ikdienā uztur Latvijas Olimpiskajā vienībā un pēc tam vēl prēmē jeb – uzmet pa virsu. Nesaimnieciski un negodīgi pret citiem sportistiem. 

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!