Viņdien redzu "Facebook" dzīlēs, kā mans bijušais cīņu biedrs basketbolā, tagad – treneris, cenšas rast kontaktu ar iekšlietu ministru Ģirģenu, kurš apskatei ievietojis bildi, kā Uzvaras parkā cilvēku pūļi drūzmējas rindā. Sak, kāpēc tad ārā nevar trenēties vairāk par 10 bērniem, ja 20 tūkstoši var atnākt nolikt neļķīti? Pamatots jautājums. Tāpat kā citu treneru mēnešiem ilgi akcentētie kāzusi par to, ka bērni nevar sportot telpās, bet var sasvīduši drūzmēties pārpildītā sabiedriskajā transportā utt.

Nemaz nerunājot par valsts neslēpti rādīto pigu treneru atalgojuma jautājumā. 2012. gadā Izglītības un zinātnes ministrija ar sporta skolu direktoriem noslēdza vienošanos, ka valsts, sākot no 2016. gada, simtprocentīgi segs likumā noteikto minimālo treneru darba samaksas likmi, kā arī sporta skolu administratīvos izdevumus. Šo vienošanos pat nofiksēja Valsts sporta politikas pamatnostādnēs 2014. – 2020. gadam un... Nav izpildījuši līdz pat šai baltai dienai.

Nekāda respekta. Nekādas izpratnes.

Tajā pašā laikā jāatzīst – treneru cunfte ir darījusi daudz, lai attieksme būtu tieši tāda. Vien daži pēdējo nedēļu piemēri. Pēdējā laikā plaši eksponētais svarcelšanas treneris Viktors Ščerbatihs.