Raimonds Rudzāts: Vai Latvija boikotēs Pekinas olimpiādi?

Sistemātiskas sieviešu izvarošanas, to laikā spīdzinot ar elektrošoka ierīcēm, sieviešu sterilizācija un to pavadošie medicīniskie eksperimenti – tās ir aculiecinieku atstāstītās ainas no uiguru pāraudzināšanas (koncentrācijas) nometnēm Ķīnā, kurās ieslodzīti vairāk nekā miljons režīmam nepaklausīgo. Jo nedēļu, jo skaļāk izskan pārdomas par nākamgad Ķīnā paredzēto olimpisko spēļu boikotu. Ņemot vērā to, cik principiāli – ar premjeru Krišjāni Kariņu priekšgalā – Latvija iestājās pret hokeja čempionāta nerīkošanu kopā ar Baltkrieviju, varētu domāt, ka arī Pekinas olimpisko spēļu sakarā valdības nostāja ir skaidra. Ā, paga...

Latvija viņnedēļ pieminēja pret mums vērstā cita, arī komunistiskā, režīma īstenotā genocīda upurus. Principiāli, valdības līmenī, iestājoties pret pasaules čempionāta hokejā rīkošanu kopā ar nedemokrātisko Baltkrievijas režīmu, latvieši acīmredzot ir spējuši saprast, ka sports nav nošķirams no politikas un ir viens no tās īstenošanas instrumentiem.

Gara acīm jau iztēlojos, kā kamaniņu izlases treneris Mārtiņš Rubenis atkal piesaka badastreiku pie Ķīnas vēstniecības. Latviešu morāles kompass Dukuru ģimene principiāli iecērtas nestartēt Pekinā, gluži kā viņi atteicās startēt pasaules čempionātā negodīgajos Sočos. Šogad Barikāžu atceres laikā medijos varonīgi eksponētais brīvības cīnītājs Zintis Ekmanis paziņo, ka uz Ķīnu nedosies arī bobslejisti – tāpat kā pirms 30 gadiem pasakot striktu "nē" komunistiskajam režīmam. Savu biezo vārdu pasaka arī jauno vēsmu nesējs Latvijas Olimpiskajā komitejā, prezidents Žoržs Tikmers, kurš amatā stājās ar vārdiem: "Mums visiem ir svarīgas ne tikai medaļas, bet arī sabiedrība, kurā izaug krietni cilvēki un spēcīgas personības."