Īsā fabula: kāds fanātisks tēvs deviņdesmito gadu hokeja trakuma skurbumā bija nolēmis, ka viņa dēls par katru cenu spēlēs NHL. Ārsti jau laikus brīdinājuši, ka puikas sirds tādām slodzēm nav radīta. Tēvs no sava (abu?) mērķa spītīgi neatkāpās un 2002. gadā iedzina puiku klīniskajā nāvē, kas vainagojās ar otro invaliditātes grupu.

"Puiša vecāki viņu grūda nāvē, zinot, ka dēlam ir veselības problēmas. Spieda zēnam sportot," tagad saka viens no atbildētājiem tiesas priekšā – treneris Vjačeslavs Nazarovs. Uzsverot, ka viņš neesot zinājis par puiša veselības problēmām – tās no viņa tikušas slēptas. Grūti šādai versijai noticēt, jo vecāki nav vienīgais informācijas avots. Bet pieņemsim, ka tas tā ir bijis un Nazarovs šajā stāstā ir tikai naivais līdzdalībnieks.

Kompensācija solidāri tiks piedzīta ne tikai no Nazarova, bet arī Veselības ministrijas un puiša tolaik pārstāvētā sporta kluba. Tautas valodā runājot – it kā nosegts viss perimetrs. Bet, ja vērtējam situāciju pēc būtības un mēģinām rast atbildi uz jautājumu, kāpēc sapnis par NHL bija tik vilinošs, prasītos atbildētāju sarakstu paplašināt.