Foto: Romāns Kokšarovs/F64
Ko nevar nopirkt par naudu, var nopirkt par lielu naudu... Tā pēdējos gados kļuvusi par profesionālā sporta esenci: katrs meklē savu labumu, un lielākajai daļai tā ir nauda. Vide, kas nereti atrauta no realitātes ārpus laukuma. Kāpēc raukt uzacis un nepatikā novērsties, kad latviešu hokejists izvēlas savu ģimeni barot ar to pašu naudu, ko saņem slepkavas un izvarotāji?

Publiku nopirkt neizdevās – pēc pirmajām neveiksmēm cilvēki bezcerīgi novērsās, visbiežāk – uz neatgriešanos. Taču pavisam bez efekta pūliņi nepalika – izdevās pieradināt tos, kuri barojās no Kremļa sarūpētā kumosa. Jo tas vienmēr bija vissātīgākais. Hokejistus, darbiniekus. 

Pēc pirmajām sezonām spēlētāji saprata, ka īsto naudu maksā nevis Rīgā, bet kādā no "kaimiņu" lielajiem klubiem, un turpmākajos gados tas kļuva par hokejistu mērķi. Un – tāds ir joprojām. Ja reiz drīkstēju rubļus pelnīt līdz februārim, kāpēc vairs nedrīkstu tagad?! Spēja pārredzēt hokeja laukumu diemžēl vēl nenozīmē prasmi lasīt cilvēciskās vērtības.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!