Jau pirmajās dienās sapratu, ka spēles noteikumi ir pavisam vienkārši – vienalga, ko tas prasa, ir jāizdara darbs. Ja jāstrādā 18 stundas, strādājam 18 stundas. Ja 20 stundu laikā ir jāsadrukā simtiem materiāli, mēs to dabūjam gatavu, kaut vai nakts laikā. Nepastāv vārdi "jā, bet...", "mēs nevaram, jo...". Varam, un varam visu! Mežonīgo motoru cirks ir ieradies pilsētā, un arī vietējie to saprot.

F-1 unikalitāte no organizatoriskā viedokļa ir tāda, ka vienu nedēļu esam Imolā, nākamajā Monako, vēl nākamajā Barselonā. Un katrā no šīm vietām tiek sagaidīts augstākais līmenis, jo īpaši padoka klubā. Viena lieta ir četrus gadus plānot un gatavoties Pasaules kausam futbolā, kas cits – šādu milzīgu pasākumu dabūt gatavu pāris dienu laikā. Augstas ekspektācijas ir ne tikai apmeklētājiem, bet arī F-1. Kopš īpašnieku maiņas katras sacīkstes tiek uztvertas teju vai kā "Super Bowl", ap kuru attiecīgajā valstī ir jāizveido milzu ažiotāža.

Katrā vietā, kur dodamies, padoka klubs tiek iekārtots no jauna. Pirmajā dienā ierodoties trasē, biju pārsteigts, kā tur jau pilnā sparā darbojas 200-300 liela cilvēku komanda. Kvorums – vietējie algotņi, celtnieki, kas būvē jaunas sienas, sekojot norādēm, instalē dizaina griestus, ieklāj grīdas un tamlīdzīgi. Floristu brigāde nēsājās apkārt ar desmitiem puķu podu, aplīmētāji stiprina klāt dizaina darbus, apsardzes firma visu rūpīgi uzrauga, šefi diskutē, ko liksim galdā, klientu pārstāvji spriež, kur nu katrs tiks sēdināts, un lielie bosi jau zīmē plānus nākamajām sacīkstēm, kā mēs šo visu varam pacelt jaunā un vēl nebijušā līmenī.

Katrā ziņā, intensitāte un profesionālisms valda ik uz stūra – katrs ir speciālists savā jomā un dara maksimumu, lai paveiktu labāko. Gaisā virmo darītāju enerģija. Un es kā latvietis, kam kā teicienā "rokas darba nebijās", ar milzīgu entuziasmu lecu šajā visā iekšā!

Jautrākā daļa no visa procesa bija sadarbība ar vietējo drukas kompāniju. Valodas barjera, kulturālā atšķirība un dažādā darba ētika. Ātri sapratu, ka profesionālā darba valoda ir jānomaina uz: "Brāl, mēs to varam!" Kas noveda pie tā, ka sacensību izskaņā tiku aicināts uz alu, indiešu dejām un lūgumu, lai nākamgad braucu ar savu ģimeni un vienu nedēļu ātrāk – lai vietējie džeki var mums kārtīgi izrādīt Bahreinu...

Vidēji ik dienu trasē pavadīju 14-16 stundas. Dabīgi, izveidojās arī saikne ar kolēģiem. Viens no spilgtākajiem cilvēkiem, ar kuru sadraudzējos bija franču vīrs no drošības komandas, kurš F-1 pasaulē darbojas jau 20 gadus. Viņš mani gan izvadāja pa trasi, rūpīgi izskaidroja trases loģistiku, kā arī padalījās ar visādiem F-1 stāstiem.

Viens no spilgtākajiem šķita stāsts par F-1 īpašnieku maiņu.