Neoficiāli izskanējušas dažādas versijas par Mika iespējamo motivāciju, tostarp pēc gandrīz nedēļu ilgas "Artmanes pauzes" ar mazliet uzmestas lūpas noskaņās ieturētu paziņojumu uz skatuves iznāca pats hokejists, taču paša mammas izteikumi bulvārpresē un "Spartak" sekojošā gatavība apliecināt, ka jaunā līguma parakstīšanas brīdī latvietim neviens nekādu ķermeņa daļu skrūvspīlēs nav turējis, tomēr liek domāt, ka visu patiesību arvien varam tikai minēt. Fakts ir tāds, ka, lai vai kurš no iemesliem būtu īstais, Miks ir trāpījis peļķē. Pat, ja izrādītos, ka viņa guļamistabā pie sienas jau sen bijis Putina portrets, ko ik vakaru vērot pirms miega (piemēram – tikai ilustratīva nozīme...) – situāciju varēja un vajadzēja risināt citādi.

Indrašis nav pirmais Latvijas hokeja cilvēks, kurš arī pēc februāra notikumiem arvien tiek saistīts ar Krievijas sportu. Un nevar teikt, ka šāda veida situācijas Latvijas sportā nekad nebūtu bijušas arī iepriekš. Patiesībā tā ir tikai viena no daudzajām lappusēm, un arī ne vienīgā hokejā. Sabiedrībai šķiet, ka šādi soļi ir pielīdzināmi valsts nodevībai, kādai nav precedentu citu valstu sportā, tāpēc vainīgie ir jāsoda jo īpaši bargi. Neapstrīdot pēdējo spriedumu, der apskatīties – kā paziņojums par Indraša iespējamo spēlēšanu KHL izskatās globālā mērogā. Cik ir tādu, kuri šajā vasarā, kamēr Krievijas karaspēks turpina uzbrukt Ukrainai, ir piekrituši spēlēt agresorvalsts sporta komandās un izklaidēt šīs valsts publiku?