"Labas dienas," lietuviešu valodā (acīmredzot nospriedis, ka esam no kaimiņvalsts) mūs sveicināja ceļu policists, tūlīt pat pamainot balss toni un apjautājoties, vai esam pamanījuši, ka apmetām cilpu vienvirziena ielā. "Visās valstīs ceļazīmes taču ir vienādas!" sekoja, šķiet, ne pirmoreiz izmantota un pašam varen tīkama norāde. Bet brīdī, kad, sameklējis dokumentus, sniedzu tos varas pārstāvim, viņš "pārslēdza ātrumus" vēlreiz, sak – par šādu pārkāpumu Krievijā tiekot atņemtas tiesības uz četriem līdz sešiem mēnešiem... Lai gan nepameta sajūta, ka nodarījums nebija tik būtisks (ja vispār bija...), pie šīs frāzes nedaudz satrūkāmies.

Pēc brīža ceļu policists aicināja iekāpt viņu automašīnā – uz sarunu. Pāris jautājumu, ko te darām un kā vispār tikām ("Vai tad robežas jau atvērtas?"), kad atstrādātais komunikācijas algoritms jau bija novedis pie būtiskākās sadaļas.