Pat tiem, kam olimpiskās peripetijas ikdienā neinteresē neko diži vairāk kā vakardienas nocenotās bulciņas lielveikala maizes nodaļas groziņā, atklāšanas ceremoniju parasti paskatās – kaut vai kā šovu, kurā uz patiešām globālas skatuves savas 30 sekundes slavas ļauts piedzīvot arī sarkanbaltsarkanajam karogam. Ceremonija ir viens no lielākajiem izaicinājumiem arī organizatoriem, kas pāris stundu priekšnesuma laikā cenšas atainot savas nācijas varenību, vēsturi un vērtības – rēķinoties, ka to vēros simtiem miljonu acu pāru. Taču katram no mums labi zināma aksioma – jo vairāk tu centies, jo lielāka iespēja, ka kaut kas noies greizi...
Starptautiskās Olimpiskās komitejas (IOC) statistika liecina, ka 2008. gada Pekinas olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju savos ekrānos noskatījās pat miljards cilvēku. Protams, skaitlis ir kosmisks, tomēr tam ir zināms loģisks izskaidrojums (jo Ķīnā ir diezgan daudz iedzīvotāju un augsta disciplīna...), un normālos apstākļos auditorijas nav tik milzīgas. Tomēr vienalga lielas – tiek prognozēts, ka Tokija varētu pārspēt Londonas un Rio rādītājus, kas bija apmēram 350 miljonu apmērā.
Tieši tāpēc organizatori gatavojas gadiem ilgi – lai parādītu visu pašu labāko, kas viņu mājās rodams. Tomēr dažubrīd pieviļ cilvēciskās kļūdas, arvien biežāk – arī tehnoloģijas. Cerībā, ka par spīti pēdējā laika neveiksmēm pedantiskajiem un līdzsvarotajiem japāņiem viss būs nevainojamā kārtībā (tiesa, ceremoniju radošais direktors ir itālis...), tomēr iedosim Uzlecošās zemes pārstāvjiem zināmu atkāpšanās ceļu – atgādinot par trakākajiem starpgadījumiem, kādus piedzīvojuši viņu priekšgājēji. Neba uzreiz harikiri jātaisa...
