"Man ir bijis pāris desmitgades laika, lai to pārdomātu," "Euro 2020" laikā medijam ESPN bez ironijas sacīja Anglijas izlases treneris Garets Sautgeits, kuram palūdza atcerēties liktenīgo kļūdu pēcspēles sitienu sērijā pret Vāciju "Euro 1996" pusfinālā. Divus gadus iepriekš Pasaules kausa finālspēlē "Rose Bowl" stadionā Pasadīnā pēcspēles sitienu sērijā bumbu pāri vārtiem raidīja Itālijas izlases uzbrukuma līderis Roberto Badžo. "Rūgtums ir tikpat liels kā 1994. gadā," 2017. gadā atzina Badžo. "Tas nav mazinājies, un es nedomāju, ka tas kādreiz izzudīs."

Neatkarīgi no tā pēcspēles sitienu sērijas gaitas vai izpildīto sitienu skaita, tās beigās vienmēr būs spēlētājs, kuru komandas biedriem nāksies mierināt. Bet tas nekad nebūs vārtsargs. Ja nu vienīgi tas nav Davids de Hea no "Manchester United". Ja vien viņam pašam nav jāizdara viens no sitieniem, vārtsargs šajās sērijās īsti nevar zaudēt. "No vārtsarga viedokļa "pendeles" rada mazāk draudu un vairāk izaicinājumu – iespēju kļūt par varoni," ESPN skaidroja psihologs Toms Jangs.

Bijušais "Manchester United" vārtsargu treneris Ēriks Stīls piekrīt Jangam un piebilst, ka noteikumu izmaiņas (piemēram, vārtsargam vienai kājai jābūt uz līnijas, ko uzmanīgi pieskata VAR) radījušas vēl lielākas priekšrocības sitiena izpildītājam. "Kādreiz tas bija 50-50 duelis. Domāju, ka tagad tas ir 70-30."