Lai gan bija radies iespaids, ka pēc Artūra Irbes karjeras beigām Latvijas valstsvienības cietoksnis nonāks likteņa varā, tā tomēr nenotika – pirmā vārtsarga pienākumus uzņēmās Edgars Masaļskis, pēkšņi uzplauka Māris Jučers, allaž uzticamā trešā vārtsarga lomu nospēlēja Ervīns Muštukovs, bet 2014. gadā uzmirdzēja Kristers Gudļevskis. Arī Masaļska karjeras norietā tika skandināti trauksmes zvani, sak, drīz vārtos nāksies stāties pašam Kirovam Lipmanam. Taču tad uz ledus skatuves uzkāpa hokeja rokzvaigzne Elvis Merzļikins. 

Šodien uz vārtsarga pozīciju Latvijas izlasē ir vēl nebijusi konkurence – Merzļikins, Jānis Kalniņš, Matīss Kivlenieks, Ivars Punnenovs un Gudļevskis. Turklāt vēl taču ir jaunie – tikko uz NHL pirmoreiz izsauktais Artūrs Šilovs, ziemeļamerikāņi Gustavs Grigals un Mareks Mitens, kā arī sezonu Rīgas "Dinamo" aizvadījušais Jānis Voris. Un nebūt nevar apgalvot, ka jauno kvartets būtu sliktāks par dažiem no pirmajā pieciniekā minētajiem.

Vai tiešām tik daudz solīda līmeņa vārtsargu Latvijas hokejā nekad nav bijis? "Tā varētu teikt. Agrāk mums bija spilgti vārtsargi, bet – pa vienam, pa diviem. Turpretī tagad daudzi spēlē augstā līmenī, un mums ir no kā izvēlēties," sarunā ar MVP atzīst Masaļskis. "Tā nekad nav bijis," piebalso Ervīns Muštukovs.