Visbēdīgāk un bezpalīdzīgāk šajā situācijā – kad viņa mīļākā komanda pēkšņi sašķeļas divās daļās, atverot iekšējo frontes līniju starp kluba vadību un spēlētājiem – noteikti jūtas parastais sporta fans, kam ierasto emociju un spēles apmeklējumu rituālu vietā jāklausās savstarpējo kašķu atreferējumos un jāzīlē, kad dzīve atgriezīsies normālās sliedēs. Un noteikti ne mazums, noplātot rokas, sev vaicā, sak – nu, vai tad tiešām nevar to kolektīvo līgumu parakstīt un iet spēlēt bumbu? Īsi atbildēt uz šādu jautājumu nevar...

Beisbola līdzjutējiem paveicās – samilzušās pretrunas izdevās atrisināt, nesākot apcirpt spēļu skaitu. Citiem veiksmes bijis mazāk – piemēram, tiem, kas gaidīja 2004./2005. gada NHL sezonas sākumu. Nesagaidīja – jo spēlētāju pozīcija bija tik nelokāma, ka nekādu kompromisu tā arī neizdevās atrast. "Es neatkāpšos no tā, kam ticu – tirgus principos balstītas sistēmas. Nāku no valsts, kur tādas nebija – kur nebija tiesību un arī tu pats biji nekas. Es tajā neatgriezīšos," medijiem toreiz strikti paziņoja NHL Spēlētāju asociācijas (NHLPA) viceprezidents Artūrs Irbe.