Pēdējās nedēļas notikumi pielikuši punktu tam, ko dēvējām par normālu dzīvi. Ja mēs Latvijā turpinām savas skolas un darba gaitas, spriedzi un satraukumu izjūtot vien savā domu un sajūtu pasaulē, tad ukraiņu ikdiena tagad ir kara lauks, kurā katra diena ir cīņa par dzīvību un dzimteni. Brīvības aizsargu rindās stājušies arī tie, kas vēl pirms pāris nedēļām zili dzeltenā karoga krāsas aizstāvēja pavisam citādi, sacenšoties par tituliem, medaļām un kausiem sporta arēnās, trasēs, laukumos un ringos. Treniņtērpu nomainījis olīvkrāsas kamuflāžas apģērbs, bet bumbas, raketes vai cimdu vietā rokās iegūlis kaujas ierocis. Lai aizstāvētu to, kas visdārgākais..."Esmu te dzimis, mani vecvecāki apglabāti Ukrainas zemē, un es vēlos, lai varu saviem bērniem stāstīt savas valsts vēsturi un redzēt tās nākotni. Nevienam nevajag, lai Krievija "atbrīvo". Te jau ir brīvība un demokrātija, bet krievi te vēlas radīt izmisumu un nabadzību," intervijā CNN kanālam atzina Stahovskis. "Šādus lēmumus [iet armijā], kas var izšķirt dzīvi, ir neiespējami pieņemt bez vilcināšanās un šaubām. Man ir sieva un trīs bērni. Taču, ja būtu palicis mājās, justos vainīgs, ka neatgriezos Ukrainā. Tagad, kad esmu te – jūtos vainīgs, ka esmu pametis savu ģimeni... Protams, sieva bija ļoti dusmīga par manu lēmumu. Viņa izprot iemeslus, kāpēc šādi rīkojos, bet tajā pašā laikā – tā bija nodevība pret ģimeni, un ir tikai loģiski, ka viņa šādi jūtas."
Patiesība par to, kur ir tētis, Stahovsku ģimenē vismaz pagaidām tiek paturēta noslēpumā.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Seko "Delfi" arī
Instagram vai
YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi
šeit
