Nacionālo izlašu sastāvu formēšanā pieredzētas ļoti netipiskas pieejas. Piemēram, Dienvidāfrikas Republika. Tā ilgus gadus bija izslēgta no starptautiskā sporta, jo šajā valstī oficiāli tika piekopts aparteīds jeb rasu segregācija, politiskā un sadzīviskā līmenī eiropeīdās rases pārstāvjus liekot augstāk nekā pārējos. Kad deviņdesmito gadu pirmajā pusē šī politika tika likvidēta, sākās diskusijas sportā – kā panākt, lai diskriminācija rases dēļ tiktu izbeigta arī izlašu līmenī – jo formulējums "citi ir labāki" ir gana izdevīgs. Lai tā nenotiktu, regbijā, kriketā un vieglatlētikā tika ieviestas... "rases kvotas", kuru uzdevums – panākt, lai nacionālajās izlasēs baltādaino un tumšādaino īpatsvars būtu vienāds.

Pasaules zina arī gadījumus, kad valsts, lai ātri uzlabotu savas pozīcijas kādā no sporta veidiem, īsā laikā mēģina naturalizēt daudzus sportistus, kuriem, viņuprāt, operatīvi jāpanāk būtisks progress izlases sniegumā. Gadās arī pa īpaši savdabīgam stāstam. Piemēram, Somālijas bendija izlase.