Sakniņa vērtējumā problēmvietas drīzāk ir Rīgu un Pierīgas pilsētas, nevis Latvijas reģioni, un idejiski viņam te piebalso arī Preiļu sporta skolas vadītājs Edgars Vaivods: "Mūsu sporta skolas finansējums ir caurspīdīgs: nav bijis neviena gadījuma, kad treneri būtu vākuši naudu vai nu par pasākumiem, vai arī lai palielinātu samaksu par savu darbu. Mums kā lauku sporta skolai vecāki un viņu nauda nav bizness!"

Nav iemesla nepiekrist abiem kungiem par viņu vadīto iestāžu godaprātu un noteikti visas sporta apguves iestādes nav bāžamas vienā maisā. Tomēr pēc pirmajām divām MVP publikācijām par šo tēmu – par situāciju hokejā, futbolā un basketbolā – saņēmām neoficiālus viedokļus gan no treneriem, gan atsevišķiem sporta izglītības iestāžu esošajiem un bijušajiem vadītājiem. Bērnu un jauniešu sporta sistēmas dubulto dibenu esamību nenoliedza precīzi neviens. Daļa atzina arī savu līdzdalību, daļa – rādot ar pirkstu uz citiem. Taču visi kā viens centās apelēt pie tā, ka valsts īstenotā sistēma šādu praksi provocē. Dažuprāt – pat padara neizbēgamu.

Tas, ko vēlējāmies šajā reizē – saprast, vai un tieši kā problēmu pašreizējā kārtībā saskata organizācijas, kas Latvijā apstāv sporta dzīvi un katra savā veidā un segmentā – arī to vada. Katrai savus, konkrēti adresētus, 4-5 jautājumus izsūtījām gan valsts (IZM) un pašvaldību (LPS, LSIIDP) pārstāvjiem, gan Latvijas Olimpiskajai komitejai (LOK) un lielāko sporta spēļu federācijām (LFF, LHF, LBS). Gods kam gods, atbildes saņēmām no visiem uzrunātajiem, un daļa patiešām bija pacentusies noformulēt savu viedokli pēc būtības un jēgpilni.

Vai tas sevī ietver atbildes un risinājumus, kas aktuāli ja ne visiem, tad noteikti būtiskai daļai vecāku, kas šobrīd izmanto esošās sistēmas iespējas savu bērnu fiziskai nodarbināšanai – to vislabāk būs spriest jums pašiem.