"Sveiks, lūdzu, ieskaiti ziedojumu" – ar koķeti piemiegtu aci noslēgta īsziņa Māra Jučmaņa telefonā iekrita 9. janvāra trešdienas rītā pulksten 8:41, bet minūti vēlāk sekoja arī "piekabīte" – LBS rekvizīti ar bankas konta numuru. Tobrīd joprojām nesaņemtā pēdējā alga gan nekādi nevairoja mecenātisma tieksmes un bijušā priekšnieka aicinājums palika bez atbildes, taču pēc desmit dienu pauzes ekrānā iemirdzējās atkārtota ziņa: "Sveiks, kas ar ziedojumu?" Šoreiz jau bez spriedzi mazinošiem emodži. Un šajā reizē arī Jučmanis Šnepam atbildi parādā nepalika: "Sveiks! Nekāda ziedojuma no manis nebūs. Nevēlos piedalīties Tavā shēmā. Uzskatu, ka šo prēmiju no valsts esmu nopelnījis par 3x3 izlases nokomplektēšanu un organizēšanu. Tāpat esmu nopelnījis savu pēdējo algu par oktobri, kuru neesmu joprojām saņēmis. Neticu, ka tā ir nejaušība vai Sigitas neuzmanība."

Nu jau noklusēja Šneps. Taču šis klusums atnesa vētru. Vienubrīd pat šķita, ka tēma būs izsmelta – janvāra nogalē kontā ieripoja aizkavētā alga un apmēram mēnesi viss bija mierīgi. Līdz kādā marta rītā Jučmaņa telefonā atkal atskanēja zvans – šoreiz no LBS Finanšu direktora Arvīda Grigaļāviča. "Klau, vajadzētu aiziet pusdienās..."

"Domāju – varbūt kāds paraksts kaut kur pietrūkst, varbūt vēl kāds sīkums. Paēdām, parunājām, un tad Arvīds ierunājās, sak – tāda nepatīkama situācija, Māri, Edgars negrib to prēmijas lietu tā atstāt. Esot vērsies pie viena ļoti labi apmaksāta advokātu kantora, un rezultātā – man esot jāparaksta, lūk, viens šāds papīrs. Kurā uzzināju, ka pēkšņi konstatēts pārtēriņš – desmit reižu lielāks, nekā saņēmu prēmijā. "Kā tu redzi – kā tu vari tuvākajā laikā par šo norēķināties?"," sarunu atceras Māris.

Dokuments, kura kopija ir arī MVP rīcībā, sastādīts 20. februārī uz nepilnām divām lappusēm un tā nosaukums: "Darba devēja rīkojums – paskaidrojuma pieprasījums".