Dūmakainas vakara saules apspīdēts tenisa korts, vasarīgi zaļš fons, kurā nolasās mežmala, un meitene – viscaur ģērbusies baltā. Nepiespiesti laisks solis tīkla virzienā, lai paceltu kādu no trim bumbiņām, kas turpat mētājas, un – acīmredzot atsāktu spēli. Labajā rokā satverta rakete, kamēr kreisā – it kā neviļus un tikai uz mirkli – pavilkusi augšup kleitas stūri, atsedzot... Tieši tik daudz, lai cilvēkus visā pasaulē padarītu vai trakus. Nav tā, ka sievietes augums būtu bijis tabu, un nav arī tā, ka šis attēls atklātu ko vairāk nekā citi, taču septiņdesmitajos un astoņdesmitajos "Tenisa meitene" kļuva par starptautisku ikonu – vairāk nekā divi miljoni pārdoto kopiju padarīja šo par vienu no populārākajiem plakātiem žanra vēsturē.

Otro dzīvību "Tenisa meitene" ieguva 2011. gada maijā, kad Birmingemā tika izveidota tenisa tēmai veltīta mākslas darbu izstāde, kuras kuratore, profesore Anne Samnere, Martina Eliota darbam citu eksponātu vidū atvēlēja centrālo vietu, nodēvējot to "par visspēcīgāk ar tenisu asociēto attēlu visā valstī". Tieši šis notikums kļuva par brīdi, kad beidzot krita gadu desmitus pārdzīvojušais noslēpumainības priekškars, un pasaule uzzināja tenisa meitenes patieso stāstu – ieraugot viņas seju un uzzinot viņas vārdu. Fiona.