Lillehammeres trase tika atklāta 1992. gada martā, nepilnus divus gadus pirms olimpiskajām spēlēm. Taču tas nenozīmē, ka līdz 90. gadu sākumam norvēģi nebija pazīstami ar renes sporta veidiem. Patiesībā pirmais pasaules čempionāts kamaniņu sportā risinājās Oslo un zelta medaļu ieguva mājinieks Antons Salvesens. Cita lieta – šī joprojām ir vienīgā godalga, ko renes sporta veidos izcīnījis Norvēģijā dzimis atlēts.

Un tomēr – atšķirībā no Latvijas, kurai Siguldas trase izaudzinājusi vairākus olimpiskos medaļniekus, Norvēģijai tā joprojām ir izteikta eksotika. Bobslejs, skeletons un kamaniņu sports pazūd uz pārējo ziemas sporta veidu fona, kurā norvēģiem netrūkst ne tradīciju, ne panākumu. Norvēģijas sportisti nesaņem nekādu finansiālu atbalstu no vietējās kamaniņu sporta, bobsleja un skeletona federācijas, kura, maigi izsakoties, nav no turīgākajām. Visiem sportistiem galvenokārt pašiem jāsedz izdevumi par piedalīšanos sacensībās.