Ar Eviju tiekamies viņas dzimtajā Liepājā. Ir dienas vidus, spoži spīd saule un aiz restorāna "Piano" stiklotajiem logiem pūš spēcīgs un ledains vējš. Bet laikam jau vienīgā, kas šajā kompānijā sūdzas par aukstumu, esmu es, jo Evija pēc mūsu sarunas noteikti dosies skriet. "Grožus nevar atlaist vaļīgāk! Tā kā dzīvoju ārpus pilsētas, skriet jāiet vai nu tagad, kamēr vēl gaišs, vai vakarā jābrauc uz pilsētu – kur mākslīgais apgaismojums," viņa paskaidro, gaidot pasūtīto kafiju. Pagājusi nepilna nedēļa, kopš Evija Reine atgriezusies no Antarktīdas, kur kļuva par pirmo latvieti, kas noskrējusi "Antarctic Ice Marathon" galējos zemeslodes dienvidos. Distancē pavadot 4 stundas 6 minūtes un 11 sekundes, viņa laboja astoņus gadus senu sieviešu trases rekordu. Tomēr šis nav stāsts par skaitļiem un rekordiem. Drīzāk par gribasspēku, sapņiem un upuriem, ko nākas nest to labā.
Viņas "Antarctic Ice Marathon" stāsts aizsākās pirms 11 gadiem. Bija noskriets pirmais Rīgas maratons, vēls vakars, kad atskanēja tēta balss, aicinot noskatīties ziņu sižetu par maratonu Antarktīdā. "Man pietika redzēt to vienu kadru... Tobrīd pateicu, ka arī es tur skriešu," viņa atzīst.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
