Kā tevi skāra reformas, kuru rezultātā naudas maks no Latvijas Olimpiskās vienības pārgāja sporta veidu federāciju pārziņā? Zinu, ka tev bija dažādi jautājumi. Vai uz tiem saņēmi atbildes?

Mans viedoklis ir tāds, ka šādas pārmaiņas veikt olimpiskajā gadā nav prātīgi. Tas arī viss, ko vēlos pateikt.

Bet, kā tas tevi ietekmēja?

Iepriekšējos gados bija ierasts, ka viss tiek kārtots LOV. Man tas bija ērti, jo, apmeklējot ārstus, varēju iesniegt arī finanšu atskaites. Bet tagad finanšu lietas bija jādodas kārtot uz Latvijas Vieglatlētikas savienību. Ja godīgi, tad nevēlos neko vairāk teikt. Man tas nav vajadzīgs. Es daru savu darbu un vairs necenšos ietekmēt lēmumus, kas jau sen ir pieņemti. Galvenais, lai profesionālais sports tomēr paliek, jo uzskatu, ka pieaugušie sportisti ir motivētāji jaunajai paaudzei. Gandrīz katru dienu saņemu kādu vēstuli no bērniem, kas man vaicā, kāpēc viņam nav atļauts startēt, bet es varu startēt. Varu minēt piemēru, kā šajā laikā saglabāt motivāciju. Taču šādas vēstules nebūtu jāsaņem man. Tas būtu jājautā tiem, kas pieņem lēmumus.

Ko tu atbildi bērniem?

Atbildu, ka vienīgā iespēja ir rīkot sacensības treniņa laikā, ja treniņi vispār ir atļauti. Kuldīgā pati redzēju prātam neaptveramu ainu – mēs trenējāmies manēžā siltumā, bet tajā pašā laikā bērni skrēja ārā -15 grādu salā. Pati esmu 31. decembrī gājusi laukā mest šķēpu, jo Rīgā nav bijis variantu. Taču šajā gadījumā bija milzīga telpa, kurā bērniem trenēties, taču tā vietā viņiem bija jāsalst ārā. Labi vēl, ka treneri izdomā dažādas atrakcijas. Viss ir uzvelts uz treneru pleciem, kuriem jāatrod veidi, kā motivēt bērnus. Patiesībā man šī situācija ir ļoti sāpīga, un man ir grūti par to runāt bez dusmām. Nedomāju, ka bērnu treniņi ir Covid-19 saslimšanas perēkļi.