Bet tu taču apzinies, ka tas, ko tu saki un kā tu to pasaki, nav raksturīgs Latvijas sportistiem.

Vai tas ir slikti?

Nē, tas vienkārši nav raksturīgs.

Jā, to es saprotu. Es varu pateikt kaut ko mazāk tradicionālu un interesantu. Domāju, ka ir daudz cilvēku ar atšķirīgiem viedokļiem, taču viņi tos neatklāj. Ne tikai sportā. Es augstu vērtēju atklātību un godīgumu. Ja par mani sliktu pasaka acīs, man pret šo cilvēku ir daudz lielāks respekts, nekā pret to, kurš to pateiks man aiz muguras.

Varbūt sportistam ir jābūt lielam ego, lai varētu sasniegtu augstāko līmeni.

Domāju, ka man ir ļoti liels ego. Turklāt esmu augumā liels cilvēks – arī tas ietekmē. (Smejas) Sionā bija ļoti daudz spēlētāju, kuri uzskatīja, ka ir ļoti labi futbolisti un viņiem ir daudz jāspēlē. Un tad tu nevari vienkārši iespiest asti kājstarpē un paslēpties krūmos. Profesionālajā sportā nav citu variantu – tev ir jāizkonkurē otrs cilvēks. 

Te nu mēs atgriežamies pie sarunas pirms trim gadiem – daudziem Latvijas futbolistiem nepiemīt šāda uzņēmība.

Domāju, ka tā ir mūsu mentalitāte, neticība sev. Ir bijuši piemēri, kad spēlētāji aizbrauc, viņiem kaut kas nesanāk un viņi atgriežas. Bet ir bijuši arī piemēri, kad turpina cīnīties un izcīna sev vietu. Man ļoti patika Dāvis Ikaunieks – viņš aizbrauca uz Čehiju, tad no vājākas komandas tika stiprākā un viņu atzina par labāko ārzemnieku komandā. Bet ārzemēs nav viegli – kad biju jaunāks, es to nesapratu. Kad RFS spēlēju labi, bet netiku sastāvā, blakus vismaz bija ģimene, gāju uz skolu, uz universitāti. Bet ārzemēs esi viens pats. Sapratu, ka esmu aizbraucis darīt savu darbu, taču man to īsti neļauj, un citas nodarbes vai burziņi mani īsti neinteresē. Tas ir sarežģīti. Iespējams, tādēļ daži nemaz nemēģina, nenotic sev. Es sev ticēju jau tad, kad vēl spēlēju RFS, un tagad spēlēju Nīderlandē. Tas, ka šādā konkurencē esmu iesitis septiņus golus, vairo manu pašapziņu. Atbrauc afrikāņi un brazīlieši no favelām, kuri pēc sezonas uz mājām aizved 50 pārus buču, kas tiks lietoti vairākus gadus. Iedomājies, ko viņi ir gatavi darīt, lai izsistos! Un pret tādiem ir jāspēlē, ar tādiem ir jākonkurē par vietu komandā. Ja ieradīsies ar apziņu vienkārši uzspēlēt, tad nekas nesanāks.

Vai bieži esi sastapis spēlētājus, kuriem futbols ir bijusi vienīgā iespēja izlauzties no nabadzības?

Šveicē bija daudz šādu spēlētāju. Viena daļa to tiešām novērtēja, tas viņus ļoti motivēja. Bet otra daļa, dabūjot pirmo lielo naudu vai saskaroties ar nopietnākām grūtībām, vienkārši aizpeldēja. Bet tā ir visos sporta veidos. Atšķirība tikai tajā, ka futbolā ir vislielākā konkurence. Nesen ar komandas biedriem runājām par ziemas olimpiskajām spēlēm. Stāstīju, ka mums piedalās hokeja izlase, taču par medaļām pacīnīties droši vien nesanāks. Kas vēl? Kad ieminējos par bobsleju un skeletonu, viņi pabrīnījās, cik Latvija ir bagāta valsts, jo tas esot "biezo" sporta veids, kas prasa lielus finanšu ieguldījumus. Un tad es aizdomājos par to, kāpēc mēs brīnāmies par propagandas efektu Krievijā, bet neapzināmies, ka arī paši sporta lauciņā dzīvojam propagandas ietekmē. Mēs uzturam sporta veidus, par kuriem mums stāsta, ka tie ir nozīmīgi un nes Latvijas vārdu pasaulē, lai gan patiesībā tā nav.