Kādas vispār bija tavas gaidas, kad pirmoreiz saņēmi uzaicinājumu uz valstsvienību?

Biju izsaukts uz izlasi jau 2021. gada novembrī, taču uz spēlēm pret Serbiju un Slovākiju netiku pieteikts. Ar to viss sākās. Jau tad sajutu milzīgu gribēšanu un varēšanu spēlēt kopā ar šiem džekiem, dot savu ieguldījumu. Atzīšos – man bija ļoti žēl, ka neiekļuvu sastāvā. Februārī pret Beļģiju bija citāda situācija, jo ierastie saspēles vadītāji bija guvuši savainojumus, tāpēc zināju, ka man būs jāspēlē. Gatavoju sevi tam psiholoģiski – pārliecināju, ka zinu, kā man jāspēlē, ka man nav jāizdomā nekas jauns un ka man nav jākļūst par varoni. Zināju, kā vislabāk palīdzēt komandai, lai izcīnītu divas uzvaras.

Tu gribi teikt, ka lampu drudzis nevienā brīdī nebija?

Teikšu, ka nē. Ja pareizi atceros, debijas spēlē Beļģijā guvu pirmos divus punktus komandas labā. Tas neļāva stresam ņemt virsroku. Zināju savas spējas un jutos par sevi pārliecināts, tāpēc vienkārši gāju laukumā un darīju.

Debitēt 27 gadu vecumā nav gluži tas pats, kas 20-22 gadu vecumā.

Jā, tā bija viena no lietām, ko sev atgādināju. Arī tagad apzinos, ka man vairs nav tas vecums, kad būtu no kaut kā jābaidās vai jākautrējas.