Par Latvijas futbola izlasi pēdējā laikā bieži vien atklāti ņirgājās un teica – kas nu tie par vilkiem, tās taču ir čivavas. Kā bija ar to sadzīvot?

Protams, tas bija smags posms. Var teikt, ka visi no mums bija novērsušies, bijām palikuši vienatnē. Atdevām visus spēkus, bet spēle negāja. Neviens mums neticēja, pirms mačiem bija pārliecināti, ka mēs atkal zaudēsim, un sprieda, cik vārtus ielaidīsim šoreiz. Bet tiklīdz esam parādījuši labu rezultātu, tā uzreiz saņemam uzslavas. Vajadzētu atbalstīt arī grūtos brīžos. Ceru, ka tagad visi atkal turēs par mums īkšķus un mums tas palīdzēs.

Tu saki, ka līdzjutēji jums vairs neticēja, bet – vai pirms gada jūs paši ticējāt, ka varat uzvarēt?

Negājām laukumā ar domu, ka zaudēsim. Saprotams, ka gribējām vinnēt katrā spēlē.

Nešaubos, ka gribējāt, bet, vai jūs tam ticējāt?

Gājām laukumā ar domu, ka varam uzvarēt, taču nesanāca. Eiropas čempionāta kvalifikācijā spēlējām pret lielajām komandām un vairākus mačus zaudējām ar lielu vārtu starpību. To bija divtik grūti pārdzīvot. Pēc tādām sagrāvēm noskaņoties nākamajai spēlei ir īpaši grūti. Centāmies, bet... Kā sanāca, tā sanāca. Taču tas jau pieder pagātnei, tagad koncentrējamies uz to, lai šajā kvalifikācijas ciklā būtu citādi. Galvenokārt – lai būtu pati spēle, lai mēs spētu parādīt skaistu futbolu, nevis tikai sēdētu aizsardzībā un atsistos.

It kā jau tie paši spēlētāji un tas pats treneris, bet, kas ir mainījies?

Trenerim [Dainim Kazakevičam] pērn bija pirmais turnīrs. Tā ir jauna filozofija, jauns treneru kolektīvs, komanda kļuva mazliet gados jaunāka, salīdzinot ar Eiropas čempionāta kvalifikāciju...