Vai Latvijas hokeja izlase vispār prot nospēlēt kā pirmais numurs?

Tad tam ir jāgatavojas, jāpielāgo taktika. Nevari vienā spēlē darboties kā otrais numurs, bet jau nākamajā dienā, piemēram, pret itāliešiem, spēlēt pavisam citu hokeju. Mēs varētu spēlēt citādi, bet tad tam būtu nopietni jāgatavojas. Piemēram, Čehijā kļuvām par čempioniem, visus trīs mēnešus spēlējot ar vienu taktiku. Spēlējām kā labākā komanda līgā, bet mazliet no otrā numura pozīcijas. Līdzīgi kā somi. Ja mēs visu laiku spēlējam kā otrais numurs, tad nevar sagaidīt, ka pret itāliešiem pēkšņi iesim un metīsim vārtus vienu pēc otra.

Tajā pašā laikā vācieši Itālijai iemeta deviņus vārtus, bet Kazahstāna pat vienpadsmit! Tikmēr Latvijas izlase pasaules čempionātā pēdējo desmit gadu laikā vairāk par piecām ripām iemetusi tikai divreiz – 2014. gadā pret amerikāņiem (6:5) un 2011. gadā pret baltkrieviem (6:3). Pietrūkst meistarības?

Bet mums taču ir spēlētāji, kas savos klubos iemet 15 vārtus. Mana favorīte šogad bija Čehija, kas bija savākusi labu sastāvu, taču nespēja gūt vārtus. Es neteiktu, ka viņiem trūkst meistarības. Vai Lielbritānija tāpēc ir meistarīgāka, ka baltkrieviem sameta četrus vārtus?

Bet vienkāršajam līdzjutējam jau gribas, lai Latvijas izlase "nomazgā" to Itāliju ar 7:2, nevis līdz pēdējai minūtei dzert validolu pie rezultāta 1:0.

Tad ir jāizvēlas cita taktika. Mēs to varētu, ja aizsargi visu laiku rotētu un pieslēgtos uzbrukumiem. Taču tad pret stiprākajām komandām stabili ielaidīsim septiņus vārtus. Tāpēc ir jāizvēlas – cīnīties par uzvaru katrā spēlē vai mētāties no 7:2 eiforijas pēc uzvaras pār Itāliju līdz 2:7 zaudējumam pret Somiju. Jā, treneris var piekoriģēt taktiku, taču kopējo bildi mainīt nedrīkst, lai visiem būtu zināms, kurā brīdī kas jādara. Izlasē visas ambīcijas ir jānoliek malā – tāpēc jau tā ir izlase. Nekad neesmu čīkstējis par to, ka mani neliek spēlēt vairākumā. Tas ir trenera lēmums.

Latvijas izlasē ir spēlētāji, kas par to čīkst?

Ir spēlētāji, kuriem gribētos kaut ko vairāk. Bet tas ir trenera lēmums, un treneris ir atbildīgs par rezultātu. Klubā – tas ir pavisam cits stāsts. Tur gan es ietu un prasītu, kas par vainu. Jo visiem jau gribas spēlēt vairāk. Taču uzskatu, ka izlases spēlēs šīs ambīcijas ir jānoliek malā.