Rūdītākajiem basketbola sekotājiem Uvis Helmanis ir neatņemama Latvijas valstsvienības vērtība daudzu gadu garumā – izlasē visvairāk maču aizvadījušais spēlētājs un ilggadējs kapteinis. Tikmēr pavisam jauniem groza bumbas sekotājiem aktuālāks Kriša Helmaņa vārds. Uvja dēls aizvadītajā vasarā bija viens no tiem, kas ar trim zvaigznēm uz krūtīm aizstāvēja Latvijas krāsas Daugavpilī un Rīgā notikušajā U-19 Pasaules kausā. Sava gadagājuma spilgtākais talants, kurš nu jau ceturto gadu pavadīs Spānijas ACB līgas kluba Badalonas "Joventut" sistēmā – turpat, kur viņa pusbrālis Artūrs Žagars. Viss liecina, ka Kriša debija Eiropas spēcīgākajā līgā strauji tuvojas.
Līdz šim ar "Prat" neesmu aizvadījis nevienu treniņu, tikai bijis uz pāris treniņiem tos pavērot no malas – lai saprastu sistēmu un to, ko treneris grib no spēlētājiem. Vairāk vai mazāk zinu, ko "Prat" treneris no manis gaida. Tā kā uz nākamo spēli nelidošu līdzi lielajai komandai, tad, iespējams, uzspēlēšu "Prat" spēlē Katalāņu līgā pret "Girona". Protams, sezonas laikā lielākoties sanāks spēlēt "Prat", bet nav šaubu, ka būs situācijas lielajā komandā, kad man vajadzēs iet ar to trenēties un varbūt arī spēlēt.
Un kā ar trenēšanos?
Viss atkarīgs no konkrētās situācijas. Šobrīd zinu, ka līdz izlidošanai uz nākamo spēli trenēšos ar pirmo komandu. Pēc tam sekošu kluba norādēm.
"Prat" izdevās teicama iepriekšējā sezona, bijāt viena no labākajām komandām trešajā līgā un izcīnījāt ceļazīmi augšup – uz "LEB Oro". Kādi pašam secinājumi par pagājušo sezonu?
Mums bija ļoti labs kolektīvs, kopā jau vairākas sezonas. Zinājām cits cita stiprās un vājās puses, zinājām, uz ko spēlēt. Sezonas vidū parakstīja saspēles vadītāju Andresu Felizu, kurš pievienoja vidēji ap 20 punktiem spēlē. Bez viņa nebūtu tikuši tik augstu. Bija vienreizēja komandas ķīmija.
Un kā pašam?
Šķiet, ka kopumā parādīju sevi labāk, nekā biju domājis, ka sanāks. Tas bija mans pirmais pilnais gads starp profesionāļiem, un spert soli no jauniešu uz profesionālo basketbolu nav viegli. Domāju, izdarīju to diezgan adekvāti.
Esi pabijis kluba sistēmā jau vairākus gadus un vari novērtēt no iekšienes – cik labi strādā saikne starp lielo klubu un fārmklubu?
80-90% lielās komandas spēlētāju kādreiz spēlējuši fārmklubā, uzauguši kluba sistēmā. Tāpat debitējuši 17-18 gadu vecumā un tāpat lielākoties gājuši caur "Prat" komandu. Šis process darbojas jau gadiem ilgi, un klubs zina, ko dara. Es uzticos šim procesam. Svaigākie piemēri ir Džoels Parra un Artūrs [Žagars]. Arī viņi gāja cauri šim pašam ceļam: no jaunatnes komandas debitēja lielajā komandā, tad izgāja cauri "Prat" un tagad jau ir lielās komandas spēlētāji.
Zinot, kā ar pāreju no jauniešiem un pilnvērtīgu pirmās komandas spēlētāja statusu klājies Artūram – nav pārdomas par to, vai patiešām izvēlētais ceļš iet caur Badalonas sistēmu ir pareizais?
Domāju, katram cilvēkam grūtākos brīžos nāk šādas pārdomas, bet uz lietām jāskatās ilgtermiņā. Domāju, ka esmu izdarījis pareizo izvēli. Artūram lielākā problēma ir veselība. Ja nemocītos ar traumām, viņš tiešām spēlētu un tiktu pie labām minūtēm. Zinu, uz ko viņš ir spējīgs un ko viņš varētu dot komandai. Arī pašam bija brīdis, kad pēc U16 čempionāta atbraucu uz šejieni ar potītes savainojumu – pirmo pusgadu nespēlēju vispār, bet, kad sāku, absolūti nebiju spēles ritmā, nejutu sevi komandā. Tajā brīdī nebiju priecīgs par to, kā viss noticis, un, jā, atzīšos – neredzēju sevi šeit ilgtermiņā.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
