Atbildes uz to, kad, kur, kādā formātā un kādā sastāvā nākamreiz laukumā izies Latvijas basketbola izlase, kopš pavasara nav bijusi nevienam, tāpēc Uvja Helmaņa domas ir citur. Viņš turpina meklēt savu trenera Eldorado, un nolēmis izmēģināt spēkus Erfurtes klubā Vācijā. Ar Uvi aprunājāmies ne tikai par šīm abām profesionālā izaicinājuma vidēm – valstsvienību un jauno klubu –, bet arī Lietuvas basketbolā pieredzēto, pašmāju grupējumiem un intrigām, par meitām, kas palikušas mājās, un dēliem, kas lauž savu ceļu profesionālajā basketbolā, kā arī par...čekas maisiem. Šo tēmu Uvis ierosina pats. Jo ir, ko pateikt.
Esot mājās, katru diena pirmā ziņa pamostoties – cik atkal saslimuši. Pamazām sāku jukt prātā no tā visa... Tad jau labāk prom. Protams, braucot uz šejieni, zināmas bažas bija, taču šeit gaisotne tomēr ir mierīgāka. Katrā ziņā nav sajūtas, ka tūlīt būs pasaules gals – kā tas bija Latvijā. Jā, tiek ievēroti visi drošības pasākumi, gan sporta klubos, kad citviet notiek regulāras pārbaudes, un kopumā Vācija, manuprāt, ir viena no drošākajām vietām, kur būt šajos trakajos laikos. Medicīna – labākā Eiropā, ja ne pasaulē.
Bet ģimene paliek Latvijā, vai ne?
Jā. Un tas arī lielākais mīnuss. Taču man tika piedāvāta šāda iespēja un gribēju pārbaudīt, kas man var sanākt. Tagad jāizdara viss, lai tas būtu bijis tā vērts – atstāt viņus un doties šurp.
Tas tomēr ir diezgan liels upuris – zinot, ka mājās paliek trīs mazi bērni. Skolā jau iet tikai vecākā meita?
Jā, Marta šoruden aizgāja 1. klasē. Palaidu skolā un 2. septembrī aizbraucu uz Vāciju... Jaunākajai meitai februārī būs divi gadi, vidējai – četri, viņa iet dārziņā.
Un Dace bija ar mieru tevi šādā situācijā laist prom? Pieņemu, ka mājās valda neliels vājprāts...
Tas jau valda visu laiku. Arī pagājušogad, aizpagājušogad – vājprāts jau nekur nepazūd... Skaidrs, ka es daudz labprātāk būtu kopā ar savējiem, taču esošā situācija ir tāda, ka labākās iespējas darīt darbu, kādu vēlos, patlaban ir Vācijā. Ja Latvijā būtu kāds klubs, kam būtu līdzīga pieeja, filozofija un vīzija, un man tiktu piedāvāts šo Eldorado palīdzēt būvēt pašu mājās – es būtu no sirds priecīgs! Lai arī tā būtu kāda mazpilsēta, lai arī starta pozīcijas šķietami pieticīgas, taču, ja es tur saredzētu to pašu degsmi, attīstības vēlmi un komandas garu, kādu ieraudzīju Erfurtē – protams, dotu priekšroku Latvijai. Piemēram, Liepājā mums bija ļoti labi trīs gadi – ienāca jaunie, process attīstījās, cilvēkiem bija interese un viņi nāca uz basketbolu. Un šajā brīdī, kad bija laiks spert vēl vienu loģisko solīti uz priekšu un pieteikties izmēģināt spēkus Eiropas kausos – kluba vadība pateica, ka tai šādu mērķu nav. Tas savā ziņā nogalināja. Vienkārši zūd motivācija, gribas, lai tomēr notiktu virzība uz priekšu. Attīstība. Bet tas nav tikai sportā vien, tieši tāpat ir jebkurā dzīves jomā – vismaz man. Gribas, lai līkne kaut pamazām, bet iet uz augšu.
Tevis piesauktais Liepājas piemērs, šķiet, raksturīgs ne tikai šim klubam, bet vairumam Latvijas basketbolā. Ilgtermiņa vīzija un attīstības stratēģija ir bieži piesaukti, bet reti pielietoti termini.
Es pat nebūtu tik kritisks un neteiktu, ka stāsts ir par Latvijas basketbolu – tikpat labi tas varētu būt par jebkuru vietu Eiropā vai pasaulē. Stāsts ir par cilvēkiem – par personālijām, no kurām atkarīgs, kas un kā notiks. Man Latvijā ir diezgan daudz labu paziņu un pat draugu, kas par to nerunā un nevienam nelielās, taču dara fantastiskas lietas citu cilvēku labā. Tādi, kad grib un var palīdzēt, to arī dara, un neafišē sevi. Manuprāt, kas mums traucē daudz vairāk sasniegt Latvijas basketbolā, ir šie t.s. grupējumi, kas viens otru ēd nost, nelaiž garām nevienu iespēju publiski iedzelt, un to tikai vien gaida, kad kādam no otra grupējuma paslīdēs kāja. Lai atkal varētu kaut ko indīgu pateikt vai uzrakstīt. Līdz pat ultimātiem, kurš ar ko kopā nestrādās, kādu sponsoru basketbolam nesagādās utt. Tā ir cīņa, kas ir absolūti muļķīga, nekad nevar beigties labi, un basketbolu velk tikai dziļāk auzās. Domāju, tev ir skaidrs, par kādiem grupējumiem es runāju.
Protams. Taču baidos, ka tevis nolasītā morāle tur neko nemainīs.
Latvijas basketbolam ļoti pietrūkst viena cilvēka, kuru cienītu visi, un kurš būtu spējīgs uzsist galdā dūri un pateikt: viss, pietiek – aizveriet mutes un sākam strādāt. Arī mūsu lielajā basketbola treneru saimē – ir ļoti daudz labu treneru, taču mēs nemākam savā starpā sadzīvot, un aiz muguras cits citu knābājam. Kādus tikai stāstus esmu dzirdējis... Nav starp mums tā viena, kas būtu spējīgs un gatavs paņemt grožus. Un diemžēl es nezinu, kur šādu cilvēku meklēt.
Klau, novirzījāmies no tēmas par ģimeni, bet gribu, lai palepojies – kā šobrīd klājas Kārlim un Krišam?
Jāsit ar dūrēm pie krūts? Viss ir labi. Abi ir Spānijā – Kārlis ir "LEB Oro" līgā, Krišs – "Joventut" sistēmā. Kārtīgi trenējas kopā ar jauniešiem un tagad arī pie lielās komandas – sāka jau pagājušajā sezonā, bet tagad – pastāvīgi.
Krišam savos 18 augums jau ir 2.10. Ko saka speciālisti – būs vēl?
Es pat nezinu, vai vajadzētu vēl – domāju, ar 2.10-2.12 pilnīgi pietiks. Lielais "stiepiens" jau ir aiz muguras, tagad svarīgāk salikt kopā, lai visas ekstremitātes darbojas vienā ritmā. Sinhroni, nevis katra uz savu pusi. Laika viņam pietiek, jo izskatās, ka Krišs būs tāpat kā es – vēlaudzis.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Abonē un lasi vairāk:
