Nacionālās futbola izlases kapteinis – lielākajā daļā pasaules valstu šis tituls tā nēsātājam sola cieņu, atpazīstamību un vietu augstākajā sabiedrībā. Krištianu Ronaldu Portugālē, Lionels Mesi Argentīnā, Harijs Keins Anglijā, Serhio Ramoss Spānijā, Manuels Noiers Vācijā – šo sarakstu varētu turpināt ar spožiem līderiem, kuru meistarība un raksturs ir etalons, bet personības pazīst visā pasaulē. Latvijā? Varētu likt galvu ķīlā, ka savas futbola valstsvienības kapteini zinātu nosaukt labi, ja katrs desmitais, bet uz ielas vaigā atpazītu... Labāk pat nesāksim skaitīt. Tomēr aizvadītajās trijās Pasaules kausa kvalifikācijas spēlēs Latvijas izlase pēc ilgiem laikiem parādīja, ka ir komanda, kas pelna respektu. Tāpēc MVP sarunai izraudzījās tieši viņu – tās kapteini. Savos 24 gados Daugavpilī dzimušais polis Antonijs Černomordijs ir vīrs, ko ārpus futbola sabiedrības zina retais, taču – ir vērts to mainīt.
Protams, tas bija smags posms. Var teikt, ka visi no mums bija novērsušies, bijām palikuši vienatnē. Atdevām visus spēkus, bet spēle negāja. Neviens mums neticēja, pirms mačiem bija pārliecināti, ka mēs atkal zaudēsim, un sprieda, cik vārtus ielaidīsim šoreiz. Bet tiklīdz esam parādījuši labu rezultātu, tā uzreiz saņemam uzslavas. Vajadzētu atbalstīt arī grūtos brīžos. Ceru, ka tagad visi atkal turēs par mums īkšķus un mums tas palīdzēs.
Tu saki, ka līdzjutēji jums vairs neticēja, bet – vai pirms gada jūs paši ticējāt, ka varat uzvarēt?
Negājām laukumā ar domu, ka zaudēsim. Saprotams, ka gribējām vinnēt katrā spēlē.
Nešaubos, ka gribējāt, bet, vai jūs tam ticējāt?
Gājām laukumā ar domu, ka varam uzvarēt, taču nesanāca. Eiropas čempionāta kvalifikācijā spēlējām pret lielajām komandām un vairākus mačus zaudējām ar lielu vārtu starpību. To bija divtik grūti pārdzīvot. Pēc tādām sagrāvēm noskaņoties nākamajai spēlei ir īpaši grūti. Centāmies, bet... Kā sanāca, tā sanāca. Taču tas jau pieder pagātnei, tagad koncentrējamies uz to, lai šajā kvalifikācijas ciklā būtu citādi. Galvenokārt – lai būtu pati spēle, lai mēs spētu parādīt skaistu futbolu, nevis tikai sēdētu aizsardzībā un atsistos.
It kā jau tie paši spēlētāji un tas pats treneris, bet, kas ir mainījies?
Trenerim [Dainim Kazakevičam] pērn bija pirmais turnīrs. Tā ir jauna filozofija, jauns treneru kolektīvs, komanda kļuva mazliet gados jaunāka, salīdzinot ar Eiropas čempionāta kvalifikāciju...
