Mūsdienu globālajā pasaulē trenera nacionālajai piederībai nebūtu jābūt būtiskam faktoram, tomēr, ja runa ir par Latvijas mērogiem – ļoti ierobežotiem resursiem gan atbilstošas kvalifikācijas pašmāju speciālistu izvēlē, gan finansēs, kas ļautu nopirkt profesionālo lojalitāti importa tirgū – tāds tas tomēr ir. Mūsu sporta spēļu valstsvienību pieredze 30 neatkarības gadu laikā bijusi dažāda, taču ārzemniekiem sirdi un roku piedāvājuši visi – gan futbols (Revazs Dzodzuašvili, Gerijs Džonsons, Slaviša Stojanovičs...), gan basketbols (Ķēstutis Kemzūra, Nenads Trajkovičs, Luka Banki...), gan hokejs (Kurts Lindstrēms, Teds Nolans, Bobs Hārtlijs...) un pārējie.

Sporta apskatnieki Armands Puče un Jānis Matulis šos procesus vērojuši un vētījuši ne vienu vien gadu desmitu, Kaspars Gorkšs pieredzējis arī uz savas ādas, Edgars Jaunups vērtējis kā funkcionārs, bet Edgars Štelmahers uzlūko caur Latvijas Komandu sporta spēļu asociācijas prizmu. Katram no viņiem ir savi "par" un "pret" argumenti, veiksmīgāko un neveiksmīgāko gadījumu versijas, skaidri principi un prognozes par to, vai Banki soļos Hārtlija pēdās un basketbolistus sagaida hokeja izlases liktenis. "Vai iespējams brīnumdaris, kas ieved kādu no Latvijas izlasēm Eiropas medaļās? Neticu," teic viens no viņiem, tikmēr otrs pārliecināts: "Bijis pārāk maz mēģinājumu piesaistīt ārzemniekus!" Jo viņi var iemācīt daudz ko. Piemēram, to, ka garneles neēd, uzliekot uz putukrējuma kūkas. "Patiess stāsts," atklāj trešais...