Tagad liekas savādi, ka sava sporta žurnālista darba pirmajos divdesmit gados, kuros vēl nebija ne interneta, ne "gugles", Grigalkas uzvārdu dzirdēju vai pamanīju tikai dažas reizes, turklāt bez saistības ar Latviju. Tādēļ droši vien tāpat kā vairākums nezinīšu nospriedu, ka tas būs kāds no daudzajiem Krievijas latviešiem, kurus ar senču dzimteni saista tikai saknes, bet ne zeme un valoda. Savu kļūdīšanos apjautu, rakstot grāmatiņu par Latvijas rekordistu lodes grūšanā Jāni Bojāru, jo bija nepieciešams kādu vārdu pateikt arī par viņa priekštečiem šajā statusā. Tostarp Oto Grigalku. Daudzmaz iedziļinoties viņa biogrāfijā, jutos līdzīgi Montekristo dārgumu salā nonākušajam Edmonam Dantesam. Sapratu – laikā pirms Jāņa Lūša zelta ēras viņš bijis otrs izcilākais latviešu vieglatlēts pēc Jāņa Daliņa... 

Sākoties Trešajai atmodai, publicēju Grigalkas biogrāfiju laikrakstā "Sports" ar lūgumu lasītājiem paziņot redakcijai par izcilā madonieša šolaiku gaitām, ja kāds par tām kaut ko zina. Jau nākamajā dienā man no Pļaviņām piezvanīja soļošanas vecmeistars Pēteris Zeltiņš (1914 – 1994), kurš kopā ar Oto Grigalku bija startējis olimpiskajās spēlēs Helsinkos un arī pēc tam ar viņu uzturējis pastāvīgu kontaktu.

"Oto ir Latvijā, jau vairākus gadus. Trenera darbu nav atradis, tādēļ dzīvo pie radinieces Ogrē un pelnās ar puķu audzēšanu. Tiesa, tur sastopams ne vienmēr, jo bieži brauc pie sievas un bērniem uz Maskavu."

Zeltiņš man iedeva adresi Ogrē. Aizrakstīju Grigalkam, lūgdams tikšanos vai vismaz atbildes vēstuli. Atbildi nesaņēmu un pamazām sāku atvadīties no cerībām uzzināt ko vairāk, kad vienvakar darbā, jau aizslēdzis durvis un iegājis Preses nama liftu telpā, sadzirdēju, ka manā kabinetā zvana telefons. Gaužām negribējās atgriezties, tomēr it kā kāds mani pagrūda atpakaļvirzienā. Gaismu kabinetā iedegt vairs nebija laika.

"Labvakar, te Oto Grigalka."