Latvijā pirmo tramplīnu slēpošanas entuziastu grupiņa ar Albertu Riekstiņu priekšgalā uzbūvēja 1931. gadā Rīgā pie Bābelītes, taču uz tā varēja izpildīt vien lēcienus 15 metru tālumā. Pāris gadus vēlāk pie Cīrulīšu mājām Cēsīs tika atklāts lielākais tramplīns Baltijā – tā jauda bija 50 metri. Pirmajās sacensībās pusotra tūkstoša skatītāju klātbūtnē ar 18,5 metrus tālu lēcienu uzvarēja Otto Kalējs, kurš tajā pašā gadā uz šī tramplīna aizlēca arī 27 metru tālumā. Kā pirmais no latviešiem tramplīnlēkšanu jau 20. gados ārzemēs bija izmēģinājis A. Lukstiņš, aizlecot pat 40 metrus tālu, bet starpkaru perioda Latvijas rekordu 1940. gadā sasniedza Kalēja audzēknis, tikai 18 gadus vecais Visvaldis Brodelis – 45,5 metri. 

1936. gada olimpiskajās spēlēs Gārmišā-Partenkirhenē ziemeļu divcīņas sacensībās Latviju pārstāvēja Latvijas Universitātes students Edgars Gruzītis, kurš bija uzvarējis 1935. un 1936. gada Latvijas čempionātā. Leģenda vēstī, ka olimpiādē uz tramplīnlēkšanu bija ieradies arī Ādolfs Hitlers, un kamēr viņam tika ierādīta vieta, Gruzītis tramplīna galā salis un skaitījis Tēvreizi, lai tikai nepiedzīvotu kritienu un nedarītu kaunu latviešiem.