Izcilās komandas: Futbola izlase ellē, debesīs un atpakaļ uz grēcīgās zemes

Latvijas sporta vēsturē bijis daudz ievērojamu komandu, kas katra savā laikā un vietā paveikusi ko ļoti nozīmīgu un atmiņās uz mūžiem paliekošu. Kāda vairāku gadu garumā, cita – vienā sezonā, vēl kāda – tikai vienā spēlē, taču visas – spilgti. Šī rakstu sērija būs veltīta šīm komandām. Noteikti varētu vairāk, taču kaut kur svītra vienmēr ir jānovelk, un tā nu mēs esam atlasījuši 20 komandas. Kādai putekļu kārtiņa paspējusi sakrāties biezāka, citai vēl pavisam niecīga, taču – pūtīsim nost un kārtosim glītā rindiņā uz paaugstinājuma, citu pie citas! Šoreiz gan nemēģināsim sarindot, kura pirmā un kura vienpadsmitā. Tā būs jūsu, MVP lasītāju, privilēģija – pēc tam, kad būsim izstāstījuši visus 20 stāstus. Šoreiz atcerēsimies pašu skaļāko Latvijas sporta spēļu komandas radīto panākumu, proti, Latvijas futbola izlases kvalificēšanos Eiropas čempionāta finālturnīram.

Tāpēc nebija jābrīnās par federācijas prezidenta Gunta Indriksona nelokāmo pārliecību, ka futbols Latvijā joprojām nav sporta karalis, jo tam nav visaptverošas uzmanības, piekrišanas un atbalsta. Objektīvi raugoties, Latvijai finālturnīrā nebija jābūt, jo Turcijas, Zviedrijas, Ungārijas un Polijas futbola saimniecības ir daudz sakārtotākas. Tādēļ Indriksons dalību finālturnīrā dēvēja par brīnumu brīnumu. Kā nu ne, ja valstsvienības oficiālajā biļetenā rakstīts, ka Latvijā ir reģistrēti 123 profesionāli futbolisti. Patiesībā jau "Audā" un "Ditton" profesionāļu nebija, bet vēl 30 bija leģionāri. Nu labi, vēl piecpadsmit Latvijas futbolistu spēlēja ārzemēs, taču vairāk par 70 profiem nu nekādi nesanāca. Tāpēc vācu izdevuma "Der Spiegel" jautājums pēc iekļūšanas finālturnīrā bija loģisks – kā tas bija iespējams? Atbildes vietā plecus raustīja arī pats Indriksons.

30. novembrī Lisabonā Latvijas izlase tika ielozēta "nāves grupā" kopā ar Nīderlandi, Čehiju un Vāciju, kā šīs futbola lielvalstis pēc ranga uzreiz sadalīja bukmeikeri.