Par komandas spēju mērauklu nevarēja kalpot LBL turnīrs, tādēļ pirmos objektīvos secinājumus varēja izdarīt tikai uz ULEB kausa komandu fona. Un tie bija iepriecinoši. Pirmajās trīs spēlēs, ieskaitot mačus pret grupas favorītiem "Le Mans Sarthe Basket" un "Hemofarm", ventspilnieki svinēja trīs uzvaras. Turklāt optimismu rosināja ne tik daudz statistika, cik demonstrētais sniegums. Kvalitatīvi, komandas interesēs spēlēt gatavi ārzemnieki, kas komandā iekļāvušies ātrāk nekā viņu priekšgājēji, jaunā līmenī sevi apliecinoši pašmāju spēlētāji un zinošs treneru kolektīvs – Muižnieka autoritāte un lēmumi, Zvirgzdiņa analītiskās "datorsmadzenes".

Atšķirībā no iepriekšējās sezonas spēles laika un gūto punktu sadalījums komandā bija ļoti vienmērīgs. No 279 punktiem 120 bija iemetuši rezervisti, kas bija augstākais rādītājs visā turnīrā. Tādējādi atkarībā konkrētajam mačam izvēlētās taktikas Muižnieks varēja rēķināties ar desmit pilnvērtīgiem spēlētājiem. Nebija pazudusi arī Četmena sniegtā eksplozivitāte, ko brīžiem piešķīla Blūms. "Vienkārši trāpījām," veiksmīgo leģionāru izvēli raksturoja Pleinics. Par labāko papildinājumu bija kļuvis Raits, kurš agrāk vairākus gadus bija spēlējis kā aizsargs un nebija zaudējis šīs pozīcijas spēlētājiem raksturīgo veiklību, laukuma izjūtu un metienu. Tā laika prese secināja, ka ventspilniekiem ticis labākais ārzemnieku komplekts kopš broču Markusa Timonsa un Freda Fergusona. Turklāt pēc neatlaidīga darba treniņos ievērojami progresējis bija arī Pētersons, kuru izlases mačos dažs jau paguva norakstīt kā pārpratumu. Vienlaikus bija skaidrs, ka ir vēl tikai sezonas sākums, bet meistarības precīzākā mēraukla ir stabilitāte. "Nevajag mūs pārvērtēt," komplimentus atvairīja Muižnieks.