Šakils O'Nīls ir viens no visu laiku dižākajiem centra spēlētājiem basketbolā. Šobrīd savu šarmu viņš izmanto kā televīzijas seja, jautrā atmosfērā komentējot NBA notikumus, un ir veiksmīgs investors, kura īpašumu kopējā vērtība tiek lēsta 400 miljonu dolāru apmērā. Fizisko īpašību dēļ Šaks ir unikāls eksemplārs, kura gigantisko stāvu nav iespējams nepamanīt. Gluži vai neticami, ka pirms 33 gadiem, vēl pirms harismātiskais jauneklis kļuva par NBA sensāciju, viņš koledžu basketbola skautu radariem teju paslīdēja garām...
Pirmkārt, citāda bija pasaule. Tehnoloģiski nesalīdzināmi mazāk attīstīta, kas, protams, ietekmēja informācijas aprites apgriezienus un jaudu. Taču konkrētajā stāstā savu lomu nospēlēja arī ģimenes situācija, proti, Šaks kopā ar māti Lusillu bija devies līdzi patēvam – ASV armijas seržantam Filipam Herisonam – misijā uz Bavāriju Rietumvācijā. Kad 1985. gada vasarā Luiziānas štata universitātes (LSU) galvenais treneris Deils Brauns, tikko parakstījis jaunu ilgtermiņa līgumu, devās uz Eiropu, lai atsauktos aicinājumam un ASV armijas bāzēs novadītu basketbola klīnikas, notika liktenīgā satikšanās.
"Trener, varbūt jums ir kāds padoms, kā uztrenēt apakšējās ekstremitātes, lai es varētu iedankot?" noklausījies Brauna motivējošo lekciju, treneri Vildflekenā izvietotajā armijas bāzē uzrunāja jauneklis. Vārdu savienojumu "apakšējās ekstremitātes" viņš bija izlasījis un iemācījies no enciklopēdijas tās pašas dienas rītā – jo gatavojās taču satikt nevis vienkārši kādu treneri, bet universitātes treneri. Brauns, ieraudzījis savā priekšā nepilnus divus metrus garo, bet aizvien bērna vaibstiem rotāto seju, apstulba.
- Kāda ir tava pakāpe, kareivi? – atguvis runas spējas, treneris vaicāja zēnam.
- Trener, man ir 13. – atbildēja Šakils.
