Vērojot no malas, bija sajūta, ka neviens spēlētājs pirms atdot piespēli nepieskaras bumbai vairāk nekā divas reizes. Tā bija bauda futbola līdzjutēja acīm, un, kā apgalvoja tās komandas viens no līderiem Ziko – realizēt to laukumā bija vēl patīkamāk. "Mēs bijām pārliecināti, ka Brazīlijai ir jāievēro stils, kas to padarīja slavenu. Būtu nepareizi jau no paša sākuma baidīties no zaudējuma vai kļūt par rezultāta ķīlnieci. Gribējām izbaudīt to, ko darām. Jutām, ka notiek kaut kas patiešām īpašs," atceras Ziko.

Tomēr 5. jūlijā brazīlieši zaudēja Itālijai un nespēja kvalificēties pusfinālam...

"Tajā dienā mēs zaudējām skaistā futbola glabātāju lomu. Tajā komandā mums bija četri lieliski pussargi, bet kopš tā laika mums vairs nekad nav bijis lieliska pussarga. Mēs sākām baidīties no radošuma. Tās bija zelta laikmeta beigas Brazīlijā. Mūsu spēlētāji sāka doties uz Eiropu, un savus labākos gadus pavadīja ārzemēs. Tādējādi mēs zaudējām to, kas mūs padarīja unikālus," uzskata Paulu Sezars.