Otrā desmitgade: Latvijā tika audzēti arī sparģeļi un baklažāni!
Foto: Publicitātes foto

20. gadsimta otrajā desmitgadē (1929 - 1938) turpinājās latviešu nacionālās virtuves veidošanās, kuru būtiski ietekmēja valsts nacionālā politika. Vienlaikus latviešu virtuvi raksturoja svešzemju tradīciju ieplūšana, īpaši vācu, bet ne tikai – arī franču, zviedru, krievu, poļu un citu virtuvju piemērošana vietējiem apstākļiem. Līdz ar pārējām nacionālās kultūras vērtībām, piemēram, tautas apģērbu, ierašām utt., populāri kļuva tautas ēdieni – to veicināja Kārļa Ulmaņa nacionālā politika.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Nacionālās virtuves veidošana tika atbalstīta gan politiski, gan finansiāli. Mājturību tolaik uzskatīja par vienu no lauksaimniecības virzieniem, ko valsts atbalstīja un veicināja jau kopš 1920. gadiem. Nacionālā virtuve paredzēja arī vietējas izcelsmes produktu patēriņa palielināšanu, vienlaikus samazinot importētu produktu piedāvājumu. Tomēr tas nevis noplicināja izejvielu sortimentu, bet drīzāk – to palielināja. Piemēram, Latvijā audzēti sparģeļi, baklažāni, kātu selerijas, artišoki, arbūzi un melones bija pieejami gan zemnieku laukos, gan galvaspilsētas tirgū.

Vietējo produktu popularizēšana Latvijā bija viens no valsts pamatuzdevumiem, ko arī aktīvi propagandēja. Piemēram, intensīvi tika popularizēts Latvijā ražotais cukurbiešu cukurs, rosinot iedzīvotājus pievienot trīs karotītes cukura katrai tasītei – vienu par katru pašmāju cukurfabriku. Valstiski tika uzsvērta nepieciešamība paaugstināt gaļas, olu un piena produktu patēriņu. Tas atspoguļojās arī latviešu ēdienkartē – desertu izvēle paplašinājās un gaļas ēdieni kļuva daudzveidīgāki. Vietējo produktu izvēle demonstrēja iedzīvotāju aktīvu iesaisti valsts labklājības celšanā.

Par nacionālo lepnumu kļuva Kaucmindes mājturības seminārs, kas izveidots 1923. gadā. Īpaša nozīme nacionālās virtuves formalizēšanā bija Kaucmindes semināra absolventēm, kas nodrošināja zināšanu izplatību visā Latvijā un īpaši laukos. Absolventes vadīja kursus, publicējās presē un sarakstīja pavārgrāmatas, strādāja ēdnīcās un kopgaldos, kā mājturības instruktores darbojās pagastos, gāja no mājas uz māju.

Tik visaptveroša un sistematizēta zināšanu izplatīšana varēja nodrošināt samērā vienotu priekšstatu par to, kāda ir latviešu virtuve. Turklāt nozīme šajā procesā tika pievērsta arī jaunākajiem uzturzinātnes sasniegumiem, kas rosināja domāt par ēdienu ne tikai no pamata vajadzību vai baudīšanas prizmas.

Par zīmīgu šīs desmitgades parādību var uzskatīt tautas ēdienu modernizēšanu un pielāgošanu sava laika sadzīves apstākļiem, kas nozīmēja arī izsmalcinātāku to pagatavošanu un pasniegšanu. Piemēram, galerts no cūkas galvas, kas tam piešķirtās īpašās formas dēļ ticis dēvēts par galvas sieru, uzskatāmi demonstrē to, kā zemnieku ēdieni tika pielāgoti svētku galda vajadzībām. Galvas siera recepte radusies, lai ērtai lietošanai sagatavotu tās nokautās cūkas daļas, kas citādi netiktu izmantotas. Sarežģīto un laikietilpīgo pagatavošanas procesu noteica vajadzība. Vēlāk, kad subproduktu lietošana pārtikā vairs nebija eksistenciāla nepieciešamība, galvas siers tika uztverts kā svētku maltīte, dekoratīvos nolūkos pievienojot dārzeņus un olas.

Par projektu

Gaļas produktu ražotāja "Forevers" izcilas garšas stāsts "10 desmitgades, 10 garšīgi stāsti" ir tapis sadarbībā ar pavāru Mārtiņu Sirmo, daudzu recepšu autori Antoņinu Masiļūni, pētnieci, Dr.art. Astru Spalvēnu, atklājot Latvijas virtuves veidošanās tradīcijas 100 gados. "Forevers" kopā ar domubiedriem katru desmitgadi atklāj ar spilgtāko gaļas ēdienu un tā recepti, meklējot atbildi arī uz jautājumu, kāda būs Latvijas virtuve turpmāk? Sekot projektam un izmēģināt receptes iespējams "Forevers" vietnē: www.forevers.lv/receptes

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form