Projektu atbalsta
Latvijas Balzams
18. Novembris  | 1918

1918. gads: Apvienošanās diena

Ilustrācijas no žurnāla "Atpūta"

Emocionālu un visai pravietisku uzsaukumu – nekad neaizmirst 1918. gada 18. novembri, kas mūsu tautai var palīdzēt arī laikos, kad “pretējas varas no jauna nospiestu pie zemes”, – Latvijai velta “Baltijas Vēstnesis” (19. novembra numurs).

"Latvieti – iegaumē šo datumu un iekal viņu neizdzēšami savā atmiņā. 18. novembrī 1918. gadā tavi dēli atklāti atzina savu pašnoteikšanos – izsauca Latvijas brīvvalsti. Tā ir tava otrā dzimšanas diena, sirmā latvju tauta. Kā fēnikss tu sadedzināji savu veco miesu un tapi jauna tauta, kura tikko iesāk savu patieso dzīvi."

Ko visu tu tagad nevari pārspēt un sasniegt, ja tu to tikai gribi! Un kur bija tā brīnumatslēga, kas atslēdza tev šo dzīvības avotu? Tā bija vienkāršā, ilgi un ar sāpēm meklētā un beidzot atrastā apvienošanās.

Ekrānuzņēmums

Lai ko atnestu turpmākas laika straumes, lai, pretī mūsu ticībai, politiskās vētras brīžam varbūt aptumšotu šo sasniegumu, viņš paliek neizdzēšami ierakstīts vēsturē. Kad pretējas varas arī uz veselām audzēm nospiestu no jauna tevi pie zemes, tad vecāki tomēr stāstīs bērniem un bērnu bērniem: Atceraties 18. novembri 1918. gadā, kad ilgas tapa par patiesību.

Un nospiestajos liesies jauns spēks, tie turēs galvas augstu, jo tie zinās, ka Latvijas pašnoteikšanās nav sapņu putns vien, kura nekad nevar notvert, bet ka tas ir reiz noticis fakts, reiz jau sasniegta patiesība, kuru var atkal par jaunu panākt. (..)

Un nu ej saules ceļu un dzīvo saules mūžu, jaunā Latvija. Noņem cepuri, brīvais pilsoni, un saplūsti vienā lūgšanā, visa tauta: “Dievs, svētī Latviju!””

Latviju mālē sarkanu

Divas nedēļas pēc Latvijas proklamēšanas, 1. decembrī, Sarkanā armija ienāca Latvijas teritorijā. Krievijā pēc dažām dienām tika izveidota Latvijas padomju valdība ar Pēteri Stučku priekšgalā, aizsākās brīvības cīņas, kas turpināsies līdz 1920. gada augustam.

Komunistiskās partijas izdevums “Krievijas Cīņa” 18. decembrī raksta: “Latvijā izsludināta Latvijas Strādnieku, Bezzemnieku un Strēlnieku Padomju Valdība! Lai dzīvo Sarkanā Padomju Latvija!” Avīzē nodrukāts arī Latvijas strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku padomju valdības manifests, ko parakstījuši Pēteris Stučka, Jūlijs Daniševskis un Jānis Lencmanis.

Padomju Latvijas valdības locekļi pie valdības nama 1919. gada janvārī. Arhīva foto

“Visu zemju proletāriešu apvienotājas un atsvabinātājas, pasaules revolūcijas vārdā, mēs, apakšā parakstījušies, pasludinām, ka no šīs dienas valsts vara Latvijā ir no jauna padomju valdības rokās. Mēs izsludinām par atceltām un gāztām visas tās pagaidu valdības, zemes un tautas padomes un viņu ministrijas, kas viena vai otra imperiālisma paspārnē cerēja nodibināt jaunu verdzību pār Latvijas darba tautu.

"Mēs atceļam visus tos likumus, rīkojumus un iestādījumus, ko Latvijas darba tautai uzžņaugusi kā feodālā vācu muižniecība, tā carisma īsti krieviskā patvaldība, kā vācu imperiālisms, tā Krievijas buržuāzija. Visu šo veco varas iestāžu vietā stājas proletariāta diktatūra – bruņoto strādnieku padomju vara. Šīs diktatūras vārdā mēs pasludinām Latvijā padomju valdības brīvību un proletāriskās revolūcijas likumu."

Manifests cita starpā arī paredz, ka “bruņotā darba tauta gāž visas agrākās valdības iestādes un uz vietas iznīcina ikkuru šo iestāžu locekli vai aizstāvi, kas labprātīgi nepadodas un neatteicas no savām lomām. Privātīpašuma tiesības uz zemi un muižu inventāru top atceltas, un pirmā kārtā muižnieku, kroņa un baznīcu zemes un to inventāri bez atlīdzības tūliņ pāriet padomju pārziņā. Privātīpašuma tiesības uz visiem pārējiem ražojamiem līdzekļiem, kā arī tirdzniecības uzņēmumiem, satiksmes līdzekļiem, bankām utt. soli pa solim iznīcināmas, tās šinī nolūkā tūdaļ padodot stingrai strādnieku kontrolei. Aizliegts top jebkādā veidā atsavināt savas īpašuma vai citādas tiesības uz pilsētu namiem”.

Pagaidu valdība izsludina mobilizāciju, aicina godam sagaidīt angļu floti

Laikraksta “Līdums” 18. decembra numurā publicēts Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa un apsardzības ministra Jāņa Zālīša parakstīts paziņojums par mobilizāciju Latvijā.

“Ar šo tiek izsludināta Latvijā visu bijušo Krievijas armijas, flotes un gaisa flotes latviešu tautības virsnieku un apakšvirsnieku mobilizācija. Tiek iesaukti virsnieki līdz 50 un apakšvirsnieki līdz 33 gadu vecumam. Iesaucamiem jāierodas sapulcēšanās vietā noteiktā laikā un jāņem līdzi: gada laikam piemērots apģērbs, derīgs vismaz diviem mēnešiem, 3 maiņas veļas, gultas maiss un drēbes, un viens pāris zābaku, pie kam par līdzi paņemtām mantām tiks izmaksāta atlīdzība, un dienesta saraksts, pase vai cita kāda personības apliecība.”

Angļu karakuģi Baltijas jūrā pie Liepājas. Arhīva foto

“Pagaidu Valdības Vēstnesis” 23. decembra numurā publicē valdības aicinājumu Latvijas pilsoņiem godam sagaidīt “(..) mūsu valsts viesus, Anglijas priekšstāvjus, kas ar savu draudzīgo spēku ieradušies un vēl ieradīsies mūsu dzimtenes krastos. Lai sveic mūsu sirdis un sarkan–baltsarkanais karogs lielo Angliju un tās sabiedrotos.”

Laikraksts informē, ka angļu flote Daugavgrīvā ieradās 17. decembra vakarā. “Tai pašā vakarā viens kara kuģis iebrauca Rīgas ostā un apstājās pie pils. Ar šo kuģi sūtītie angļu valdības priekšstāvji vēl tai pašā vakarā uzmeklēja ministru prezidentu Ulmani. Vakarā ministru prezidenta kabinetā notika tālāka apspriešanās, pie kuras piedalījās arī angļu flotes admirālis Sinklers. Daļa angļu flotes paliks pastāvīgi Rīgā. Bez tam angļu valdība dod Latvijas pagaidu valdībai ieročus un visus vajadzīgos piederumus Latvijas armijas uzstādīšanai, kā arī citādi apņemas pabalstīt Latvijas valsts patstāvību un tās cīņu pret lieliniekiem. (..)

Sestdienas vakarā notika angļu viesu sumināšana Latvju Operā, kur izrādīja “Faustu”. Operas ložas bij krāšņi dekorētas ar Anglijas un Latvijas karogiem, un orķestrs ik 3 reizes izpildīja abu valstu himnas, kuras publika uzņēma ar lielu sajūsmu.”

Par Vidzemes, Zemgales, Kurzemes un Latgales nosaukuma izcelsmi

Dienu pēc Latvijas valsts proklamēšanas laikraksts “Līdums” publicē rakstnieka Ādolfa Ģērsona (raksts parakstīts ar pseidonīmu Ventmalnieks) izvērstu rakstu par Latvijas novadu nosaukumu vēsturisko izcelsmi.

“Pie latviešu apdzīvotas zemes, kā zināms, pieder Vidzemes dienvidu daļa, Kurzeme un Latgale jeb  Inflantija. Kurzeme senlaikos savukārt sadalījusies trijās daļās: Kurzeme, Zemgale un Sēļu zeme (Selonija). Tā tad te ir vesela rinda atsevišķu apgabalu nosaukumu. Ko vēsture stāsta par viņu izcelšanos? (..)

Ekrānuzņēmums

Līdz ordeņa valsts sabrukšanai (1561. g.) visas trīs Baltijas provinces oficiāli sauktas par Livoniju, Kurzemes un Igaunijas nosaukumi iesakņojušies vispārējā lietošanā tikai pēc tam, un Vidzeme (no Kurzemes ņemot) kādu laiku dēvēta par Pārdaugavas Livoniju, vēlāk tikai par Vidzemi.

Kas attiecas uz Livoniju, tad kāda veca hronika (Mārtina Kromera) izsaka domas, ka nosaukums cēlies no romiešu firsta Libo, kurš ar romiešu kara pulku, vai nu glābdamies no negaisa, vai arī bēgdams no Romas ķeizara varmācības, piestājis Baltijas piekrastē un devis šai zemei vārdu, bet visvairāk izplatītās domas gan ir tās, ka nosaukums cēlies no zemes seniem iedzīvotājiem līviem jeb lībiešiem (Līvu zeme, Livland). Senie latvieši šo zemi, t.i. tās daļu starp Igauniju un Kurzemi nosaukuši par Vidus zemi, Vidzemi.

Gluži tāpat par Kurzemi domā, ka tā dabūjusi savu nosaukumu no senās tautas kūriem jeb kuršiem. (..) Kā cits uzskats, kurš gan neiztura kritikas, atzīmējams atvasinājums no “kur” un “zeme”. Pauls Einhorns savā “Historia Lettica” (1649. g.) par to izsakās šādi: “Kas attiecas uz šo nosaukumu, tad es piekrītu tiem, kuri to uzskata par latvisku vārdu, kas cēlies no vārda kur un zeme, t.i. kur ir zeme? Jo senie šīs zemes iedzīvotāji latvieši, turēdami Zemgali par visas Vidzemes galu, savā nezināšanā domāja, ka ārpus viņu zemes nekādas citas zemes vairs nav, tāpēc viņi Kurzemi, kas atrodas ārpus Zemgales, sauca par Kurzme t.i. kur nu ir vēl zeme?” (..)

Kad vācieši atnāca uz Baltiju, viņi nokristīja mūsu Lielupi, kā Dr. A. Bīlenšteins aizrāda, par Semgallen (zemgaliešu upi). Latviešu Indriķis savā hronikā, kura ir vecāka par 1227. gadu, Lielupes grīvu dēvē par “portus Semigallorum” (zemgaliešu ostu).

"Stenders savā latviešu gramatikā (Jelgavā 1783. g.) saka: “Zemgaliešu zemnieki sauc augšlauciešus un dinaburdziešus par augšgaliešiem, augšzemniekiem, no “augš” un “gals”, kas še nozīmē apvidu. Citi līdz Rīgai turpretim saucās zemgalieši, no “zems” un “gals”, apvidus."

Kas attiecas uz Latgali, kura pēc Altmarkas pamiera starp zviedriem un poļiem 1629. g. tika atdalīta no pārējās Vidzemes un pazīstama arī zem Poļu–Vidzemes un Inflantijas nosaukuma, tad šis nosaukums ir ļoti vecs, bet sirmā senatnē tas tika lietots ne kā vietas apzīmējums, bet kā tautas – latviešu nosaukums. Slāvu vecajās hronikās latvieši minēti kā “ļetgola”, bet Indriķis savā hronikā saka: “Latvieši, kuri īsteni tika saukti par letgaļiem.” Tātad divejādi latviešu nosaukumi: “latvieši” un “letgaļi” vai “latgaļi” (Letti un Letgalli). (..) Nosaukums Latvija ir jaunākas formācijas darinājums, kas izaudzis latviešu tautiskās pamatošanās laikmetā.”

Neatkarību deklarē arī igauņi un lietuvieši, Krievijā nošauj cara ģimeni, kara beigas

16. februārī Viļņā tika pasludināta neatkarīgas Lietuvas valsts atjaunošana. Tā bija jau otrā Lietuvas neatkarības deklarācija dažu mēnešu laikā, kas šoreiz paredzēja pilnīgu valsts neatkarību no Krievijas un Vācijas.

Lietuvas Padome, kas 1918. gadā pieņēma Lietuvas Neatkarības aktu. Arhīva foto

23. februārī Pērnavā tika paziņots par Krievijas atteikšanos no Baltijas provincēm un par Igaunijas atzīšanu par neatkarīgu un suverēnu valsti. Nākamajā dienā pasludinātais manifests nonāca Tallinā un tika publicēts – un dzima Igaunijas Republika (24. februārī).

Cars Nikolajs II ar ģimeni. Foto: Vida Press

Neatkarību no padomju Krievijas šajā gadā pasludināja arī Ukraina, Armēnija, Azerbaidžāna, Gruzija un Baltkrievija. Martā tika parakstīts Brestas miera līgums un Krievija izstājās no kara. 

Pēc boļševiku pavēles jūlijā Jekaterinburgā tika nogalināts cars Nikolajs II un viņa ģimene. Kopā tika noslepkavoti septiņi Romanovu ģimenes locekļi, un viņu uzticamie pavadoņi, ģimenes ārsts Jevgēņijs Botkins, pavārs Ivans Harironovs, sulainis latvietis Aloizs Trūps un istabene Anna Demidova.

11. novembrī Vācijas impērija un Antante parakstīja Kompjeņas pamieru, kas iezīmēja Pirmā pasaules kara beigas (oficiāli karu izbeidza līdz ar Versaļas līguma parakstīšanu 1919. gada 28. jūnijā).

2017 - 2008 2017 - 2008 2007 - 1998 2007 - 1998 1997 - 1988 1997 - 1988 1987 - 1978 1987 - 1978 1977 - 1968 1977 - 1968 1967 - 1958 1967 - 1958 1957 - 1948 1957 - 1948 1947 - 1938 1947 - 1938 1937 - 1928 1937 - 1928 1927-1918 1927-1918