Projektu atbalsta
Latvijas Balzams
17. Novembris  | 1919

1919. gads: Cēsu kaujas, Rīgu atbrīvo no Bermonta karaspēka, dibina Nacionālo bibliotēku

Latvijas armijas kareivis ierakumos Daugavas malā, Bermontiādes laikā. Rīga, 1919. gada oktobris. Foto: Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

1919. gadā Latvija pārgāja uz Gregora kalendāru. Latvijas Nacionālā opera izrādīja savu pirmo iestudējumu – Riharda Vāgnera operu “Klīstošais holandietis”. Tika dibināta Latvijas Nacionālā bibliotēka, kā arī notika Latvijas Augstskolas (tagad Latvijas Universitāte) atklāšanas pasākums.

Pulkvedis Kalpaks bataljona štāba mītnē Rudbāržu muižā, 1919. gada janvāris. Foto: "Zudusī Latvija"

Jau ar pirmajām janvāra dienām sākās saspringti notikumi Latvijas vēsturē. 1. janvārī notika pēdējā Pagaidu valdības sēde Rīgā pirms tās evakuācijas uz Jelgavu. 2. janvārī Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība un tai lojālā Studentu rota vilcienā atstāja Rīgu un pārcēlās uz Jelgavu. 4. janvārī  ar Krievijas Revolucionārās kara padomes lēmumu tika izveidota LSPR armija, kuru līdz martam vadīja Jukums Vācietis. Dienu vēlāk tika izveidots Latviešu atsevišķais bataljons, kuru komandēja Oskars Kalpaks. Janvāra beigās Padomju Latvijas spēki bija iekarojuši teju visu Latvijas teritoriju. Stučkas valdība pieņēma dekrētu “Par vienlaicīgo ārkārtējo nodokli no Latvijas mantīgo šķiras”, un visām personām un iestādēm bija jāiesniedz paziņojumi par saviem ienākumiem.

3. martā sākās apvienoto vācu un latviešu spēku pretuzbrukums boļševikiem Kurzemes frontē. 6. martā nejaušā apšaudē ar vācu spēkiem krita Oskars Kalpaks. Viņa vietu ieņēma Jānis Balodis.

Februārī LSPR tika izdots dekrēts par banku nacionalizāciju, un visi noguldījumi, kas pārsniedza 10 000 rubļu, tika konfiscēti. Baznīca tika atdalīta no valsts.

Vācu karaspēks pie Cēsīm. Arhīva foto

16. aprīlī Liepājā notika apvērsums, Latvijas Pagaidu valdība patvērās uz kuģa “Saratov”.

Jūnijā sākās Cēsu kaujas, kuras ilga līdz 3. jūlijam. Pret vācu karaspēku cīnījās igauņu armija un Ziemeļlatvijas brigāde. Jūnija beigās sākās kaujas Rīgas pievārtē. 3. jūlijā Strazdumuižā tika noslēgts Strazdumuižas pamiers. 8. jūlijā Kārļa Ulmaņa vadītā Latvijas Pagaidu valdība uz kuģa “Saratov” atgriezās Rīgā.

5. oktobrī Vācijas misija slepeni atstāja Rīgu un pārcēlās uz Jelgavu, lai gatavotu bermontiešu uzbrukumu Rīgai. 8. oktobrī bermontieši sāka uzbrukumu Rīgai un drīz vien ieņēma Pārdaugavu. 3. novembrī sākās Latvijas Republikas armijas pretuzbrukums bermontiešu spēkiem. 11. novembrī Latvijas armija atbrīvoja Rīgu no Bermonta karaspēka.

1. decembrī Latvija tika pilnībā atbrīvota no bermontiešu karaspēka.

Latvijas armijas kareivji Vecrīgā, Bermontiādes laikā. Rīga, 1919. gada oktobris. Foto: Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

Krituši biedri un melnais humors – kareivju iespaidi kaujas laukā

18. novembrī laikraksts “Sociāldemokrāts” raksta par kāda kareivja piedzīvoto kaujas laukā: “Tas bija 3. novembrī. Mūsu uzbrukums bija jau iesācies, kad steidzos uz savu rotu, kura jau bija pārcietusi pirmās kaujas ugunis. Sarkandaugavā bija uz Bolderāju atejošais kuģītis. Viss jau te liecināja par lielās kaujas sākumu, pie tilta jau stāvēja vezumu rindas ar pārtiku, smagie automobiļi ar lielgabalu lādiņiem, sanitāriem automobiļi, dežurējošie sanitāri un māsas. Pienāca kuģis no Bolderājas ar pirmo ievainoto transportu. Starp tiem daudzi smagi ievainoti ar sprāgstošām lodēm un lādiņu šķēpelēm. Viņu vietu ieņemam mēs, dodamies steigšus uz Bolderāju. Laipnais komandieris uzaicina sagaidīt rīta gaismu un tad doties uz kaujas līniju. Tā kā kaujas turpinās nerimstoši, nolemju tomēr doties tālāk. Ložmetēju un plinšu zalves skan visapkārt nerimstīgi. Mēnesgaismā karte un kompass palīdz man labi orientēties, un pēc pāris stundām esmu bataljona štābā. Versti no šejienes kauja – tur ir mana rota, redzu mēnesgaismā vairākus kritušos – ir “friči”, ir arī mūsējie. Mūsējie salikti blakus ceļa malā – tie “gaida” aiznesējus. Friči guļ sastingušās acīm, pacēluši rokas pār galvu...

Latviešu karavīri Brīvības cīņu laikā. Arhīva foto

Pirmā kaujas diena jau bija pagājusi, kad ierados savā rotā. Rota tikko bija iegājusi kādās mājās un savāca “trofejas” – pāris desmitu telefona aparātu, jo te bijis kāds štābs. Otrā rītā, gaismai austot, friči atklāja briesmīgu mīnmetēju, ložmetēju un plinšu uguni uz šīm mājām. Apkārtnē vairs nebija glābiņa. Nostiprinājāmies pie nākamajām mājām, tā kā mīnas mums krita aiz muguras. Brītiņu mierīgi noraudzījāmies, kā pār mūsu atstātajām mājās krīt mīna pēc mīnas, saārdīdamas mājas lupatās. Aizmugurē mums palika nopostīts lauks, pa kuru krustām šķērsām lidoja lodes. (..) Tā kā mīnas krīt visapkārt bez apstājas un izejas no šāda stāvokļa nav, mēs drīz vien pierodam un kareivji ar humoru saņem un pavada katru mīnu.

“Tikko man kabatā neiekrita – būtu saplēsis manu jauno šineli,” smejas smiltīm apbērtais kareivis, kam blakus eksplodēja mīna. “Es pie mīnas papirosu aizsmēķēju – kā liela špicka!” nosmejas otrs. Tāda jautrība turpinājās, līdz metas krēsla un friči ņemas mūs apšaudīt. Pieceļamies kājās. Pie visas briesmīgās uguns mums 2 kritušie, 1 smagi un 1 vieglāk ievainots. Lēkdami uz vietas, sasildām locekļus, novācam kritušos un ievainotos. “Tagad mums laiks iet uzbrukumā,” jokojas kareivji. “Uzbrukumā, uzbrukumā!” piebalso citi. Te pienāk ziņa no bataljona, ka 5 no rīta mūs nomainīs cits pulks. Ar zināmu bijību tiek aizvesti krituši. Dzīvie rīt ies tos atriebt.”

Cik latviešu strēlnieku vēl ir Sarkanajā armijā?

1919. gada nogalē “Valdības Vēstnesis” ziņo: “No ārlietu ministrijas informācijas departamentā saņemtiem dokumentiem redzams, ka Kijevas latvieši rosīgi darbojas, lai pareizi noskaidrotu krieviem jautājumu par latvju strēlnieku stāvokli un daudzumu Krievijā, Latvijas valdības priekšstāvis Kijevā, Bahmanis, un strēlnieku divīzijas oficieri Rupais un Dorede kopā sastādījuši atsevišķu rakstu, kurā pierāda, ka krievu starpā izplatītais uzskats par lielo latviešu strēlnieku daudzumu sarkanā armijā ir pilnīgi nepareizs.

Latviešu strēlnieki. Arhīva foto

Raksta sākumā sastādītāji aizrāda, ka jau pasaules kara laikā nevienādās cīņās pie Rīgas latviešu brigādes cieta un ļoti daudz latviešu strēlnieku aizgāja bojā pie Rīgas 19. un 20. augustā. Pēc Vidzemes ieņemšanas atlikušās latviešu daļas ir izformētas. Tomēr Ļeņins un Trockis, gribēdami izmantot latviešu strēlnieku slaveno vārdu, sāka formēt jaunus latviešu pulkus. Sevišķi lieli panākumi viņiem nebija, jo 1918. g. vasarā īstu latviešu komunistu Krievijā vispār bija maz. Pēc oficiālām ziņām, kuras nodrukātas “Ziņu” 188. numurā 13. augustā, 1918. g. Krievijā bijuši pavisam 3293 latviešu komunisti, kuros ieskaitīti arī latviešu jaunformētie strēlnieki. Jātaisa slēdziens, ka komunistu procents latviešu starpā ir visai mazs. Arī pēc tautībām strēlnieku sastāvs ir visai raibs. Arī kareivju daudzums dažos pulkos nav lielāks kā 300. Tātad pa visiem pulkiem kopā sanāktu ap 2000 cilvēku.

Viss sacītais liecina, ka kaut cik ievērojamu latviešu kaujas vienību lielinieku rīcība acumirklī nav un arī nevar būt. Biežās avīžu ziņas par latviešu lielinieku rīcību Krievijā ir vai nu pilnīgi tendenciozas, vai izskaidrojas ar pareizas informācijas trūkumu.”

2017 - 2008 2017 - 2008 2007 - 1998 2007 - 1998 1997 - 1988 1997 - 1988 1987 - 1978 1987 - 1978 1977 - 1968 1977 - 1968 1967 - 1958 1967 - 1958 1957 - 1948 1957 - 1948 1947 - 1938 1947 - 1938 1937 - 1928 1937 - 1928 1927-1918 1927-1918