Projektu atbalsta
Latvijas Balzams
14. Novembris  | 1922

1922. gads: Latvijā ievēlē pirmo Saeimu un ievieš latu, kino skatītājus biedē Nosferatu

Kadrs no filmas "Nosferatu, šausmu simfonija". Foto: Vida Press

15. februārī pēc aptuveni divu gadu darba Satversmes sapulce pieņēma Latvijas Republikas Satversmes pirmo daļu. Vasarā tika pieņemts Vēlēšanu likums, kas noteica, ka Saeimas vēlēšanas notiek ik pēc trim gadiem, Latvijas pilsoņi tajās balso tiešās, proporcionālās un aizklātās vēlēšanās.

Paziņojums par 1. Saeimas vēlēšanu laiku un Latvijas pilsoņu balsstiesībām. 1922. gada 1. augusts. Foto: Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs 

Oktobrī notika 1. Saeimas vēlēšanas. Tajās piedalījās 82,2% balsstiesīgo iedzīvotāju (vairāk nekā 800 tūkstoši cilvēku). Savus deputātu kandidātu sarakstus iesniedza 31 partija un vēlētāju grupa, no kurām vietas parlamentā ieguva 20 partijas un vēlētāju grupas.

Ministru prezidents Zigfrīds Anna Meierovics uzdeva izstrādāt noteikumus konkursam par “piemiņas staba” celšanu Rīgā, kas būtu veltīts Brīvības cīņās kritušo varoņu piemiņai. Konkurss ilga no 1922. līdz 1930. gadam, tā rezultātā par labāko atzina Kārļa Zāles pieminekļa metu, un tapa Brīvības piemineklis.

Tika pieņemti noteikumi par Latvijas naudu – rublis tika mainīts pret latu attiecībā 50/1. Novembra sākumā darbu sāka Latvijas Banka.

Šajā gadā kinoteātros sāk demonstrēt Frīdriha Vilhelma Mūrnava veidoto šausmu filmu “Nosferatu, šausmu simfonija”.

2. februāris pasaulē – Parīzē izdod Džeimsa Džoisa “Ulisu”, Londonā nodibina raidsabiedrību BBC, bet Itālijā par premjeru kļūst Benito Musolīni. Gada nogalē oficiāli tiek dibināta Padomju Savienība, kurā iekļaujas sešas padomju republikas (Krievija, Ukraina, Baltkrievija, Azerbaidžāna, Armēnija, Gruzija).

"Čakstes tēvs" – pirmais Valsts prezidents

Šajā dienā par pirmo Latvijas prezidentu kļūst Jānis Čakste. Viņš bija vienīgais kandidāts uz prezidenta posteni. 92 pirmās Saeimas deputāti balsoja “par”, seši atturējās.

“Liepājas Avīze” dienu vēlāk ziņo: “Nodotais par Čakstes tēvu balsu skaits, kā arī cita kandidāta neuzstādīšana uz valsts prezidenta amatu liecina, ka Čakstes tēvs bauda vispārīgu uzticību un cienību.

Jānis Čakste ar Latvijas armijas virsniekiem. Arhīva foto

Cerēsim, ka Čakstes tēvs valsts stūri vadīs ar stingru un saprātīgu roku pretim Latvijas spožai saulei. Kā pirmam Latvijas republikas prezidentam Čakstes tēvam piekritis liels gods, bet vēl lielāks pienākums. Novēlot daudz laimes Latvijas pirmam prezidentam – Čakstem, paliekam cerībā, ka viņš savā darbībā būs vienmēr nomodā par Latvijas labklājību un valsts intereses stādīs augstāki par katrām partijas jeb atsevišķas personas interesēm. Visos prezidenta darbos lai viņu pavada mūsu tautas lūgšana: “Dievs, svētī Latviju!””

Latvijas jaunā nauda – franks, marka vai lats?

Pirms izšķirošā lēmuma par neatkarīgās Latvijas jauno naudu presē notiek aktīva diskusija par vairākām nosaukuma versijām – divas galvenās versijas ir “zelta franks” un “lats”, taču atrodami arī “markas” piekritēji.

“Strādnieku Avīze” 11. jūnijā raksta, ka Satversmes sapulces finanšu un budžeta komisija, “apspriežot likumprojektu par naudu, par Latvijas naudas vienību pieņēma zelta franku, bet nevis latu, kā bij paredzēts valdības projektā”.

“Latvis” 5. augustā ziņo, ka jaunā nauda tomēr būs lats. “Ministru kabinets atteicās no Satversmes sapulces finanšu un budžeta komisijas pieņemtā apzīmējuma un tā vietā pieņēma nosaukumu “lats”. No niķeļa kals 1, 2, 5, 10, 20 un 50 grašu (santīmu) un 1 lata gabalus.”

Ekrānuzņēmums

Savukārt laikraksta “Latvijas Sargs” 4. jūnija numurā publicēta lasītāja P. Šmita vēstule, kurā viņš aicina Latvijas naudu dēvēt par markām.

“Man šķiet, ka lats, kā jau jauns vārds, nav noderīgs nosaukums starptautiskā tirdzniecībā. Turpretim franks ar savu skaņu ir neparasts latviešu izrunā. Vēsturiskas tiesības uz Latvijas naudas nosaukumu ir tikai mārkai, kuru latvieši pazina jau no mestru laikiem. Kādēļ gan lai mēs apejam šo vecu-veco starptautisko vārdu. Pieņemot no jauna veco mārku, mums arī nebūs nekāda grūtuma atrast nosaukumu sīkai naudai. Mestru laiku mārka, kā zināms, tika dalīta artavos, kuru arī katrs latvietis pazīst no veciem garīgiem rakstiem. No tāltālās pagātnes atmiņām mums nemaz nevajadzētu tā baidīties, jo mestru laikos latvieši vēl nebija tik beztiesīgi un nabadzīgi kā krievu laikos.”

Punktu neskaidrībai valdība pieliek rudenī – augustā tā pieņem noteikumus par naudu, paredzot ieviest latus un santīmus. 1. novembrī “Latvijas Vēstnesis” publicē “rīkojumu par latu”, kurā noteikts, ka visos darījumos 1 lats līdzinās 50 rubļiem.

Ar kādiem burtiem rakstīsim?

Presē lasāma viedokļu sadursme starp jaunās rakstības (ar latīņu burtiem) ieviesējiem un vecās (ar gotu burtiem) piekritējiem. “Izglītības Ministrijas Mēnešraksts” 1. augustā publicē noteikumus par latviešu ortogrāfiju, kas balstās uz 24. maijā pieņemto likumu “par ortogrāfijas jautājuma nokārtošanu”.

Ekrānuzņēmums

“Ortogrāfijas komisija pie Izglītības ministrijas noteikusi sekošu latviešu ortogrāfiju, kuŗa lietojama visās skolās, valsts un pašvaldības iestādēs: a) gotu burtu vietā jāieved latiņu burti; (..) d) svešvārdos jāizšķiŗ h (piem. Hamburgā) no ch (piem. Chaŗkava); e) saliktā patskaņa “ee” vietā jāraksta “ie”; f) patskaņu garumu apzīmēšanai vārdu saknēs, piedēkļos un galotnēs jālieto horizontala svītriņa (–), pie kam jāapzīmē gaŗums visiem gaŗi izrunājamiem patskaņiem un ne tikai dažiem. Pārveidotā ortogrāfija obligatoriski ievedama visās skolās sākot ar 1922. g. 1. augustu, bet valsts un pašvaldības iestādēs sākot ar 1923. g. 1. janvāri.”

Izdevumā “Latvijas Sargs” vairākos turpinājumos publicētā vēstulē, ko “vairāku vārdā” parakstījis kāds Lejas-Krūmiņš (iespējams, rakstnieks un tulkotājs Teodors Lejas-Krūmiņš), jaunā ortogrāfija kritizēta tās grūtās salasāmības, “švīku” un “ļipiņu” dēļ.

"Mūsu rakstu valoda jaunajā ortogrāfijā ar švīku uz daudziem patskaņiem garuma zīmes (h) vietā, ar ļipiņām zem visiem mīkstināmiem līdzskaņiem (ķ, ļ, ņ, ŗ), ar cilpām virs vai apakš burtiem (č, š, ž) ir jau tā par daudz raiba (raibāka par visām mums pazīstamām Eiropas modernām valodām!) un lasot prasa piespiestu uzmanību un nopūlē acis; kam mums to izraibināt vēl ar daudz jaunām švīkām?"

Vai tad galā raksti jaunajā ortogrāfijā lielajam lasītāju vairumam nebūtu daudz grūtāki lasāmi un vēl daudz lielākā mērā nebojātu acis nekā raksti tagadējā nozākātajā ortogrāfijā? (..)

Beigās mums jāaizrāda, ka pašlaik mūsu presē jau pastāv pavisam trīs rakstības: viena, vecā, pie kuras vēl turas visa vecā, lielākā daļa vidējās un arī daļa jaunās paaudzes; tālāk oficiālā, valodnieku jaunā rakstība (ar daudzajām švīkām un leišu daudzskani “ie”) un “neoficiālā” (pārlabota R.L.B. Zinību komisijas) jaunā rakstība. Šīm abām ir savi piekritēji un savi noliedzēji. Tomēr, ja rakstības jautājumu izšķirtu, tā sakot, miera ceļā, tautai nobalsojot, tad, mēs esam pārliecināti, balsu vairākums nebūtu pat oficiālo rakstību... Vai tautas balss šai gadījumā nebūtu relatīvās patiesības balss?”

2017 - 2008 2017 - 2008 2007 - 1998 2007 - 1998 1997 - 1988 1997 - 1988 1987 - 1978 1987 - 1978 1977 - 1968 1977 - 1968 1967 - 1958 1967 - 1958 1957 - 1948 1957 - 1948 1947 - 1938 1947 - 1938 1937 - 1928 1937 - 1928 1927-1918 1927-1918