Projektu atbalsta
Latvijas Balzams
09. Novembris  | 1927

1927. gads: Latvija sēro par Čaksti, par prezidentu kļūst Gustavs Zemgals

Latvijas zemūdenes "Spīdola" un "Ronis". Arhīva foto

7. janvārī tika veikts pirmais starpkontinentālais telefona zvans no Ņujorkas uz Londonu. Izdevums “Brīvās Zemes Ilustrētais Pielikums” rakstīja, ka Londonas–Ņujorkas sarunas maksā 125 latus minūtē.  Savukārt izdevums “Krievijas Cīņa” augustā ziņoja, ka Berlīnē noticis tiešās telefona sarunas mēģinājums starp Berlīni un Buenosairesu, kas “izdevās spīdoši. Radiostacija noraidīja unikālu programmu, kura beidzās ar Argentīnas nacionālo himnu un “Deutschland über alles””.

Aprīlī Zviedrijā sāka ražot “Volvo” automobiļus.

Jāņa Čakstes izvadīšana. Ekrānuzņēmums

Martā no dzīves atvadījās pirmais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste. Pēdējā gaitā uz Meža kapiem viņu pavadīja ap 150 000 cilvēku. Laikraksts “Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis” 22. martā ziņoja, ka pie nelaiķa kapa “ļaudis nemitīgi nāk katru dienu. Svētdien laužu saplūdums bija tik liels, ka dažbrīd vajadzēja gaidīt rindā 30–60 minūtes: Paredzams, ka svētceļotāju plūdi uz šejieni turpināsies ari nākamās dienās”.

8. aprīlī notika Latvijas prezidenta vēlēšanas. Saeima ar 73 balsīm, 23 deputātiem balsojot pret un vienam atturoties, par Latvijas Valsts prezidentu ievēlēja Gustavu Zemgalu.

1927. gadā Jānis Daliņš sasniedza savu pirmo Latvijas rekordu 5 kilometru soļojumā ar laiku 28:18,4.

20. maijā pēc pārbaudes izmēģinājumiem Biskajas līcī Latvijas zemūdenes “Ronis” un “Spīdola” iebrauca Liepājas Kara ostā.

18. novembrī uz Nacionālās operas skatuves pirmizrādi piedzīvoja Jāzepa Mediņa opera “Vaidelote”.

30. decembrī Tokijā atklāja pirmo metro līniju Japānā.

Pēdējā gaitā izvada Jāni Čaksti

1927. gada 14. martā mūžībā aizgāja pirmais Latvijas prezidents Jānis Čakste. Pēdējā gaitā viņu pavadīja ap 150 000 cilvēku, un par bēru norisi vēlāk rakstīja laikraksts “Jaunā Nedēļa”: “Pirmie 8 gadi mūsu valsts vēsturē ir saistīti ar Jāna Čakstes vārdu. Tā bij mūsu vēstures pirmā lapaspuse, uz kuru mēs atskatījāmies Jāņa Čakstes bērēs. Ka mūsu pirmā valsts prezidenta bēres ir nacionāla sēru diena, to sajuta visi tie pavadītāju pulki, kuri galvu pie galvas, kā mūris, stāvēja abpus ceļam no Māras baznīcas līdz Meža kapsētai.

Ekrānuzņēmums

Visa Rīga bij uz Brīvības ielas, kura šai svinīgā dienā it kā no jauna izpelnījās savu nosaukumu. Tas ir neaizmirstams brīdis redzēt kādu lielu vēstures acumirkli. Viss mūsu lepnums, visa mūsu pagātne pagāja mums garam, tai brīdi, kad uz lielgabala lafetes, cēlas goda sardzes vidū, paveda mums garam mūsu pirmo valsts prezidentu. Tai acumirklī sirdis sastinga un nebij vairs atsevišķu cilvēku, bet tikai skumja skatīšana, kad visa aina uz mūžīgiem laikiem iespiežas smadzenēs. Saulē mirdz bīskapa zižļa zelta loks, iet garīdznieki, valsts prezidenta šķirsts, pārsegts ar valsts karogu sērās, viens vienigs baltu rožu vainags uz ta, austrumiešu un virsnieku goda sardze, tik cēla un skumīga. Mūsu armijas zieds, pieci simti virsnieku, no visām armijas daļām. Aizsargi, lauku vīri no visām zemes malām, kuriem vēl darba skarbums redzams sejā. Saeima, augstskola, akadēmija, konzervatorija, opera, teātri. Nepārredzams amatniecibu karogu mežs. Meža kapsētas brīnišķīgās priedes, zem kurām atdusas tik daudz varoņu un lielu garu, sagaida ari Jāni Čaksti. Vieglāka dusa kā še nekur vairs nevar būt.

Jānis Čakste. Foto: Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

Armija pēdējo reizi sveic savu augstāko vadoni, tas ir svētsvinīgs brīdis, tāda disciplina un patiesas sēras. Ar Jāņa Čakstes bērēm Latvija it kā no jauna iestājas tautu saimē, tik daudz līdzjūtības visur ir modinājusi mūsu pirmā valsts prezidenta nāve. Un iespaids, kādu no mūsu armijas un tautas ārvalstu delegācijas un pārstāvji saņēma sēru dienā, ari nevar palikt bez sekām. Tauta, kura ciena savus vadoņus, ciena pati sevi un manto cienibu ari pie citiem. Mēs it kā par jaunu saistāmies ar mūsu tuvāko sabiedroto Igauniju. – Izglītibas ministrs Jaans Lattiks saka: “Pusi no jūsu bēdām mēs igauņi esam gatavi uzņemties uz sevis.” Ari lietuvieši pirmo reizi pie mums ir viesos, un cerēsim, ka Jānis Čakste aiziedams ari Lietuvu būs tuvinājis mums vairāk. Vainagi no Polijas prezidenta, no Vācijas prezidenta fon Hindenburga, no Padomju valdibas – mūsu lielie kaimiņi parāda mums savu sirsnigo līdzdalibu mūsu bēdās. Bet kā sevišķa draudzības zīme mums liekas Beļģijas karaļa vaiņags, kuru viņa sūtnis, ceļos noliecies, nolika uz prezidenta kapa. Beļģijas un Latvijas likteņi pasaules karā bij tik vienādi. (..) kaimiņvalstīs, kur ir mūsu sūtniecibas, notiek sēru dievkalpojumi, kuros piedalās valdibas pārstāvji, diplomātiskais korpuss un mūsu sūtniecibu darbinieki. Visur min Latviju un viņas prezidentu. Mēs savu pirmo prezidentu pa godam esam aizvadījuši. Viņa vārdu glabās Latvijas vēsture.”

Piedzēries policists mēģina aizturēt valsts galvu

3. novembrī avīze “Darbs” ziņo par starpgadījumu kaimiņos Igaunijā. “Garām uz posteņa stāvošam kārtībniekam Rēvelē pabraucis automobilis. Policistam izlicies, ka auto brauc ar neatļautu ātrumu un līdz ar to pārkāpis noteikumus. Viņš auto nekavējoši apturējis, bet liels bijis viņa pārsteigums, kad no auto izkāpis Igaunijas valsts prezidents. Neesot bijis grūti konstatēt, ka policists bija piedzēries. Stāvot uz posteņa, tas skrējis uz tuvāko restorānu “stiprināties”. Iekšlietu ministrs policistu sodījis ar 7 dienām aresta.”

Liepājas cietuma uzraugiem cauras bikses un notirpušas kājas

1927. gada decembrī laikraksti pievērš uzmanību stāvoklim Liepājas cietumā. 1. decembrī laikraksts “Valsts Darbinieks” ziņo par cietuma uzraugu drūmajiem darba apstākļiem: “Liepājas apgabala cietuma uzraugi nupat saņēma jaunus frenčus, un vajadzēja taču tanī pašā laikā saņemt arī biksas. Tagad uzraugi izskatās pēc ērmiem: frenči jauni, bet biksas un mēteļi ielāpos. Te laikam priekšnieks grib dzīt ekonomiju. Cietuma instrukcijā teikts, ka uzraugam priekšniecības klātbūtnē nav tiesības sēdēt un smēķēt.

Ekrānuzņēmums

Mūsu priekšnieks, lai uzraugi neaizsnaustos, licis noņemt visus soliņus. Vai tad pie iesnaušanās vainīgi soli? Taču nē! Vaina meklējama citur. Ja sargs uz posteņa iemieg, tad tas vienkārši aiz pārpūlēšanās, jo tāds darba laiks, kāds ir uzraugam, laikam citur nekur nav. Cietuma uzraugi sūdzas pat, ka kājas tirpstot, jo dežūrēšana iznāk visu nedēļu, cauras naktis. Kad nakti esi nostāvējis, aizeji uz māju 6–7 stundas atpūsties, pusdienā ierodies atkal dienestā, kur notura līdz pusčetriem vakarā, tad līdz 10 brīvs, bet no 10 atkal dienestā. Dzirdam, ka arodbiedrība dēļ cietumu uzraugu stāvokļa uzlabošanas jau vairākkārt griezusēs pie tieslietu ministra. Bet mēs, Liepājas uzraugi, kas gan arodbiedrībā esam vāji organizēti, sekas vēl nejūtam. Vai tiešām nevarētu mūsu vergu stāvoklim reiz piegriest vairāk vērības un to uzlabot? Kas to darīs? Jautājuma labvēlīgā nokārtošana, protams, lielā mērā atkarāsies no pašu cietumu darbinieku aktivas darbības arodbiedrībā un no pēdējās iespaida pie taisnīgo prasību aizstāvēšanas.”

Tomēr jau 12. decembrī “Valsts Darbinieks” ziņo, ka pie vainas nav tikai cietuma priekšniecība, bet pašu uzraugu miegainā daba, lēns pasts un bijušo arestantu pieņemšana darbā. “Liepājas cietuma darbinieki sabiedriskā ziņā vēl līdz šim laikam atrodas bāreņu lomā. Varētu pielaist varbūtību, ka še viss ir kārtībā un darbiniekiem nav vairs ko vēlēties, tāpēc arī arodbiedrībā iestājušies tikai 4–5 cilvēki. Tomēr jāpiezīmē, ka tā nu gluži tās lietas nav, tāpēc nebūs lieki apskatīties, kur īsti meklējams tas āķis, kas velk Liepājas cietuma darbiniekus uz pasivitātes un miegainības ceļa. Šā gada maija mēnesī valsts darbinieku arodbiedrības Liepājas nodaļa izsūtīja visu vietējo iestāžu darbiniekiem attiecīgus uzsaukumus iestāties arodbiedrībā, tādā ceļā sekmējot sava stāvokļa uzlabošanu. Uzsaukumi tika nosūtīti arī Liepājas cietuma darbiniekiem. Bet, cik neticami tas arī neizklausās, – jāsaka, ka minētie sūtījumi nonākuši adresātu rokās tikai oktobra mēnesī! Vai tas nav XX. g. simteņa ātruma rekords pasta satiksmē.

"Bez tam nevēlamu iespaidu uz darbiniekiem dara tas apstāklis, ka cietuma dienestā tiek pieņemti bijušie arestanti. Pats par sevi saprotams, ka šādas sugas darbinieki nekad neies pa vienu ceļu ar saviem progresivākiem darba biedriem, bet visādi centīsies izpatikt priekšniecībai, lai tikai noturētos “virs ūdens”. Līdzīgu nebūšanu ir ļoti daudz, bet – par tām citā reizē."

2017 - 2008 2017 - 2008 2007 - 1998 2007 - 1998 1997 - 1988 1997 - 1988 1987 - 1978 1987 - 1978 1977 - 1968 1977 - 1968 1967 - 1958 1967 - 1958 1957 - 1948 1957 - 1948 1947 - 1938 1947 - 1938 1937 - 1928 1937 - 1928 1927-1918 1927-1918